Nav izslēgts, ka kādreiz esmu lēkājis pie Līvu “Ziņģes par bailēm”, varbūt pat līdzi aurodams pāris rindiņas, kuru vidū pavisam noteikti bija arī vārdi “ai, bailes, bailes, ai, nāves bailes”. Dziesmas vārdiem es nudien nekad neesmu pievērsis nekādu vērību, un “nāves baiļu” vietā mierīgi varētu būt pavisam citi vārdi – lēkādams es to pat nepamanītu. Tikai tagad, pārlūkojot tekstu, beidzot ieraudzīju, ka Ņurbulis savā dzejolītī centies bravūrīgi izrīkoties ar bailēm no nāves, pat vēl vairāk – pašas “nāves bailes” padarot par būšanu, kam arī var palikt “nāvīgi bail”. Kaut kādā atskanīgā pasaulē dzejnieka izmestais sasaucas ar filozofa izdomāto: Pjatigorskis nelielā tekstā (publicēts šajā žurnāla numurā) parāda, kā “domāšana par baiļu objektu kā par kaut ko, kas patiešām pastāv, nepieciešami noved pie tā, ka arī par pašām bailēm mēs sākam domāt kā par kaut ko esošu”.
Kā jebkura jēdzīga lieta, Pjatigorska teiktais izsauc neizpratni, jo grūti noticēt, ka baiļu nemaz nav. Mierīgi padomājot, tomēr šķiet, ka viņš neko tādu nesaka: runa, protams, nav par bailēm kā kaut kādu neapzinātu organisma reakciju (Pjatigorskis tās sauc par zemākajām, tīri psihiskajām bailēm), vispirms mums ir kaut kas savās sajūtās jāpazīst kā bailes. Bet – un tas ir svarīgāk – Pjatigorskis runā par to, kā mēs domājam par bailēm. Patiešām – kā? Godīgi sakot – nekā. Mēs par bailēm nedomājam, mēs baidāmies. (Kā reti kad, runājot par bailēm, gribas lietot vispārinošo “mēs” “es” vietā; iespējams, cenšoties savas bailes mazināt, tā teikt, slēpjoties bariņā.) Vai arī tā: ja mēs piekrītam, ka bailes mēdz atšķirties, tām tomēr ir viena kopīga īpašība: par tām negribas domāt.
Negaidīti (negaidīti no filologa puses) pret šādu nedomāšanu iebilst viens no šajā numurā intervētajiem – Gasans Guseinovs, kurš, atzinis, ka baidās no valsts terora, aicina [filozofus] nevis mazdūšīgi pieslieties “vispārējai pretošanās kustībai pret “starptautisko terorismu””, bet censties saprast savu baiļu dabu.
Vispirms, nav pārāk grūti ievērot, ka bailes ir dažādas, turklāt ne tik daudz pēc stipruma kā pēc tā, no kā mēs baidāmies. Sekodams Pjatigorskim, kurš piemin viņa laikam raksturīgākās bailes, mēģināju aplūkot savējās – kā tādas, kuras teorētiski varētu piemist arī citiem, tā teikt, sava laika bailes. Lielos vilcienos to bija 4: bailes no nāves, bailes no kara, bailes no sāpēm un bailes no pazemojuma, turklāt tūlīt pat tās sabira vēl daudzās citās, kas savā starpā atšķīrās: bailes no pazemojuma sievietes priekšā acīmredzami atšķīrās no bailēm no biļešu konduktora; bailes no personiskās eksistences pārtrūkšanas acīmredzami atšķīrās no bailēm no cilvēces bojāejas: pirmās bija, teiksim tā, daudz taustāmākas, varbūt tādēļ arī baiļu objekts – nāve – likās nesalīdzināmi īstāks nekā viss pārējais, no kā baidīties.
Neesmu gan pārliecināts, ka šāda baiļu skaldīšana (filozofēšana) varētu mazināt psiholoģiskās bailes, tomēr tai visdrīzāk ir tāda pati nozīme kā jebkuram saprašanas mēģinājumam vispār. Nedomāju arī, ka Ņurbulis peršiņā par bailēm būtu risinājis kādus filozofiskus jautājumus, tomēr ar savu bezbēdīgo intonāciju viņš, šķiet, ņem un vienkārši atsakās no nepārdomātā pieņēmuma, ka mums obligāti no kaut kā jābaidās.
