Ernests Veilands. „Rīgas pilsētas 1. pamatskolas audzēkņi zīmēšanas stundā.” 20. gadsimta 20. gadi. Stikla plates negatīvs Veilandu ģimenes krājumā.
Fotogrāfija ir maza. Tāda, kādas mēdz būt stikla plates kontaktkopijas, kurās viss ir par centimetru par tuvu, lai acis varētu atpūsties. Bet šajā attēlā acis neatpūšas tāpat: bērni sēž uz neogotiskā žoga pamatnes Esplanādes apstādījumos, zīmē kokus no dabas, un kompozīcija viņus neatbrīvo, kamēr skatītājs nav izsekojis katram pavedienam līdz galam.
Kristiāna Ābele savā lasījumā nosauc to, ko es pati jutos nespējam formulēt: satekpunkts ir mazliet aiz attēla labās malas, pie neredzamā mākslas muzeja, un visi sižeta pavedieni tiešām satek tur. Centīgās rokas, kas tur zīmuļus kā “nedroši, bet apņēmīgi gājēji”. Galvas, katra citādi pieliekta. Bizes, kas dažādi krīt pār pleciem. Žoga smailes ritmiskā ierinda. Ābeles formulējums ir precīzs, un es to pieņemu, bet gribētu pie tā pieturēties vēl brīdi ilgāk, jo satekpunkts, kas atrodas ārpus kadra, ir fotografēšanas teorētiskā problēma, ne tikai šī konkrētā attēla īpatnība.
Plīnija Vecākais savā „Dabas vēsturē” stāsta par Zēksivu un Parāsiju, kuri sacenšas, kurš vairāk pievils aci. Zēksivs uzkrāso vīnogas tik dabiskas, ka putni klaudzina knābjus pret audeklu. Parāsijs uzvelk priekškarenu. Zēksivs lūdz to noņemt, lai apskatītu aiz tā esošo darbu. Priekškarens ir darbs. Šajā anekdotē visu laiku interesējis nevis jautājums par ilūziju, bet par to, kas notiek ar skatītāja acīm tajā mirklī, kad tās meklē kaut ko, kas gleznas virsmā nav. Veilanda fotogrāfija dara to pašu: skatienu ved uz satekpunktu, kas palicis ārpus plates, ārpus tā, ko aparāts varēja fiksēt.
Veilands, kā Ābele atgādina, nebija profesionāls fotogrāfs. Viņš bija zīmēšanas skolotājs, tērpu vēstures pētnieks, lietišķās mākslas meistars, 1914. gadā kopā ar Augustu Nori iecerēja Rīgā atvērt mākslas amatniecības skolu ar fotogrāfijas nodaļu. Karš to pārtrauca. Fotogrāfija palika blakus nodarbošanās, ienākumu avots tā nekļuva. Mazdēls Arnis Veilands to raksturo kā jomu, kurā viņš “varēja justies brīvs no daudzajiem pienākumiem”. Tas ir skaisti teikts, bet nedaudz maldina. Ārpusklases stundas fotogrāfijā nav nekā no brīvdienu amatierismā. Perspektīvas vilkme ir labi aprēķināta. Gaisma, kas krīt uz zīmēšanas burtnīcu baltumu, ir redzēta, nevis iegadījusies. Tas ir skolotāja skatiens: viņš pazīst bērnus, zina, kurā brīdī tie nepacietīgi raustās, un ir nolēmis šo brīdi saglabāt.
Vija Celmiņa, kas arī strādā ar rūpīgi kontrolētu perspektīvu un virsmas faktūru, reiz teica, ka gleznošana ir laika atstāšana uz audekla. Veilanda gadījumā laiks ir atstāts uz stikla, un tas iestieg citādi. Stikls nav audekls. Tas lauž gaismu, tas dziest. Negatīva arhīvs, ko tuvinieki vēl tikai pamazām digitalizē, ir fizisks laiks, glabāts pagrabu un bēniņu temperatūrā, nevis metafora.
Ko bērni 20. gadsimta divdesmitajos gados zīmēja uz savām lapaspusēm, skatoties uz Esplanādes kokiem? Ābele nosauc Kārļa Padega vārdu: viņa bērnudienu darbi esot saglabāti starp skolēnu zīmējumiem. Tas ir mazs, bet iedarbīgs fakts. Padega Rīga ir krāsaina, histēriska, pilna ar grimasi. Šajā stundas bildē nav ne tā. Ir klusas bērnu muguras, neogotiskas smailes, maijs vai septembris ar kailiem stilbiem un īsām piedurknēm. Karš vēl nav sācies. Vai, precīzāk: Pirmais pasaules karš ir cauri, Otrais vēl tālu. Starpkara bērni ir bērni, kas dzīvo starp diviem lieliem lauskas triecieniem, un to nenojauš.
Ābele raksta, ka attēlu ieraudzījusi, viņai “aizrāvās elpa”. Esmu to piedzīvojusi pie fotogrāfijām, kurās ir šis konkrētais jutekliski uztverts laiks, nevis ilustrēta vēsture. Stikla plates negatīvs glabā citu informācijas veidu nekā digitālā kopija, kurā to redzam tagad. Tur ir arī graudainība, triecienu struktūra, gaismas nevienādā izplatīšanās pār virsmu. Digitalizācija šo informāciju daļēji nodod, daļēji noslēdz. Mēs redzam kompozīciju un zaudējam materiālu. Tas ir kompromiss, ko mūsdienās pieņem par pašsaprotamu, un es to atzīmēju bez nosodījuma, tikai lai zinātu, ko skatāmies.
Aiz žoga fotogrāfijā, kā Ābele norāda noslēgumā, vēlāk mājos Mākslas akadēmija. Bērniem to nezinot. Šis apjēgums, ka vēsturiskais nākotnes svars ir aiz kadra, skatītājam zināms, bet attēla cilvēkiem nē, ir fotogrāfijas laika struktūras vissāpīgākā īpašība. Barthes to sauca par punctum: tas sadur no malas, ko esi gatavojies redzēt.
Es šeit nepiebalsošu pietātes pilnā nozīmē. Veilands nav “aizmirsts ģēnijs”, ko vajag atklāt. Taču viņa fotogrāfija ar mazajiem zīmētājiem ir lieta, kurai ir iekšēja sasprindzinātība, kas nepaiet, kad aizver logu.
