Kazimirs Maļevičs. „Melnais kvadrāts”, 1915. Ermitāža, Sanktpēterburga.
Svens Kuzmins Ermitāžā iemaldījās paģirains un nikns, tieši Jaungada priekšvakarā. Garderobists aiz letes viltīgi smaidīja, biļešu kase atteica atlaidi, barokālie gaiteņi atgādināja pārpildītu trolejbusu. Stāstījums par šo vizīti ir smieklīgs un ass, bet tā kodols ir nopietns: uzstājīga mākslas vēstures klātbūtne var izraisīt bailes un izmisumu, nevis svētbijīgu jūsmu. Man tas šķiet viens no precīzākajiem novērojumiem par to, kā lielais muzejs iedarbojas uz skatītāju, kurš tur nonācis bez plāna un bez rezervācijas.
Kuzmiņš apraksta Ziemas pils kolekciju kā fizisko svaru: brokāts, ordeņi, portupejs, brūnā krāsa no katras sienas, ģenerāļi un imperatori, kas skatās uz tevi, kamēr tu meklē izeju. Šo svaru viņš nones pakāpeniski, virzienā uz augšu, pa kāpnēm, cauri gadsimtiem, līdz noveļas pilnīgi tikai impresionisma zālēs, pie absinta dzērājiem un gaismas atspulgiem Sēnas ūdeņos. Un tad, ekspozīcijas fiziskajās beigās, tālākajā nostūrī, tukšā telpā: Melnais kvadrāts.
Es gribētu pie šī punkta apstāties ilgāk nekā Kuzmiņš pats.
Maļeviča Melnais kvadrāts nav vienpusīgs objekts. Tas ir glezna, kas pieprasa no skatītāja ļoti specifisku darbību: aizmirst visu, ko tu zini par glezniecību kā attēlošanu, un skatīties uz to, kas ir. Melnums. Kvadrāts. Traipi uz robežas starp melnumu un balto malu, ko Maļevičs sauca par „kosmisko nespēku”. Tas nav viegli. Lielākā daļa cilvēku Maļeviča priekšā redz vai nu tukšumu, vai joku, un abi šie redzējumi ir aizsardzības reakcijas pret kaut ko, ko ir neērti pieņemt tieši.
Kuzmiņš raksta, ka kvadrāts „bloķēja visu lieko”, ka viņš pēc tā sajutās „apbrīnojami viegli”. Šis apraksts ir precīzs, bet tam ir arī konteksts, ko viņš piemin garāmejot: Maļevičs pats šo darbu raksturoja kā „stiprāku par nāvi”. Kuzmiņš to nosauc par skaistu ideju un ne vairāk, taču man šķiet, ka šajā mazajā norakstīšanā viņš ir pārāk piesardzīgs.
Maļevičs 1915. gadā „0,10″ izstādē Petrogradā Melno kvadrātu piekāra stūrī, augšā, tur, kur tradicionāli atradās ikonas. Tas nebija tikai paziņojums par figūratīvās mākslas beigām. Tas bija pretenzija uz to pašu uzmanības intensitāti, ko prasa reliģisks objekts: pilnīgu klātbūtni, bez asociācijām, bez stāsta, bez izejas. Tas ir ļoti daudz ko prasīt no cilvēka, kurš tikko ir gājis cauri trīs stundām impērijas smagas mēbeļu mākslas.
Kuzmiņa pieredze, ko viņš apraksta kā vieglinājumu, man šķiet ciešāk saistīta ar izsīkumu nekā ar apskaidrību. Un tomēr rezultāts ir tas pats. Tukšums kvadrāta iekšā darbojās kā kontrasts: pēc visas tās pilnības, pēc visiem tiem portretiem un rāmjiem un ziloņkaula miniatūrām, tik šaura melna virsma ar nevienlīdzīgu malu izskatās kā logs, kas atvērts uz āru. Ne uz kādu metaforisku brīvību, bet uz sava veida uzmanības kvalitāti, kurai nav nepieciešams attēlojums.
Valters Benjamins „Mākslas darbā mehāniskās reproducēšanas laikmetā” raksta par „auru”: objekta klātbūtni šeit un tagad, tā nepieejamības distanci. Reproducēts Melnais kvadrāts, ko katrs no mums ir redzējis grāmatās un ekrānos, ir pazaudējis lielu daļu no tā, ko Benjamins domāja ar šo vārdu. Bet oriģināls, piekārts tukšā zālē, pēc trīs stundām cauri impērijai, iedarbojas atšķirīgi. Tas atdod to, ko reprodukcija bija atņēmusi: fizisko neatbilstību starp objekta šķietamo nesvarīgumu un tā prasību pēc pilnas uzmanības.
Kuzmiņš noslēdz ar vēlmi: katru biroju aprīkot ar melnajiem kvadrātiem. Tas ir labs joks, bet tam ir labas saknes. Melnais kvadrāts nav relaksācijas objekts. Tas ir objekts, kas atsakās dot vizuālo komfortu, uz kuru esam pieraduši. Tieši tāpēc tas darbojās Ziemas pilī. Tieši tāpēc tas darbotu birojā. Tieši tāpēc tas ir neērti skatīt īsi pirms pusdienas pārtraukuma.
Ir zīmīgi, ka šis darbs joprojām tiek piekārts muzeja telpās ar noteiktu izolāciju ap to. Kuzmiņš to atrada „absolūti tukšā telpā”. Tas nav nejauši. Kuratori zina, ka kvadrātam nepieciešams klusums ap sevi tāpat kā skaļam instrumentam nepieciešama akustiska atstarpe. Tas absorbē, kā raksta Kuzmiņš, blakus gleznas no atmiņas. Bet tas neabsorbē apkārtējo telpu. Tas to paplašina.
Pavasarī domāju par šo aprakstu, skatoties uz savām fotogrāfijām no kāda cita muzeja, kur bija pavisam maza, slikti apgaismota zāle ar vienu darbu. Cilvēki apstājās daudz ilgāk nekā lielās zālēs. Varbūt tas ir secinājums, ko var izdarīt no Kuzmiņa stāstījuma: uzmanība ir ierobežots resurss, un lielie krājumi to sadala tik plāni, ka tā gandrīz izzūd. Melnais kvadrāts Ziemas pilī darbojās tieši tāpēc, ka aiz tā nebija nekas cits.
