Ežēns Delakruā. „La Liberté guidant le peuple” (1830). Luvrs, Parīze. Retrospekcija līdz 23. jūlijam.
Gleznā ir dūmi. Tas ir pirmais, ko redz, pirms redz sievieti. Pelēkzils dūmu mākonis, kas paceļas no barikādēm, izlīdzinot fonu tā, it kā aiz cīnītāju mugurām vairs nebūtu ne ēku, ne pilsētas, tikai šis neskaidrais, ar pelniem piesātinātais debess gabals. Un pret to visu, priekšplānā, viņa: kaila līdz viduklim, friguienska Mariannas ikonā atpazīstama galvassega, trikolora karogs, izstiepts no labās rokas uz augšu, kā mērot telpas augstumu ar rokas ilgumu.
Rasa Jansone savā lasījumā pievēršas momentam, ko es gribētu izvērst plašāk: sievietes ķermenis šajā gleznā nav ornaments. Tas ir mehānisms. Darbojošs retorisks ķēdes posms, caur kuru Delakruā 1830. gadā nodod ziņojumu, kurš nav adresēts Brīvībai, bet gan skatītājam, kas stāv gleznai priekšā.
Jansone apraksta Makrona tvītu ar diviem siluetiem uz gleznas fona, un tas ir precīzs novērojums. Tomēr es domāju, ka viņas analīzes beigas, kas norāda uz sievietes ķermeni kā „neaizstājamu ķēdes posmu, caur kuru zina skatītāji sazinās ar otru vīrieti”, ir izteikta mazliet ātrāk, nekā jautājums to pelna. Šī ķēde bija ielikta gleznā jau 1830. gadā. Makrona foto to tikai padara redzamu.
Kā Delakruā to konstruēja? Sievietes ķermenis šajā gleznā ir sakārtots pēc Senās Grieķijas skulptūras loģikas: mazliet uz priekšu sviests torss, vaļīgais apģērba gabals, kas paceļas kā marmorā iecirsts, brīvā roka ar ieroci. Plīnijs vecākais „Naturalis Historia” 35. grāmatā raksta par Zeuksisu, kurš gleznoja augļus tik precīzi, ka putni lidoja tiem klāt. Precizitāte šeit nozīmēja vienaldzību pret skatītāju, uzticēšanos āķim. Delakruā dara tieši pretējo: viņa Brīvība ir neprecīza tieši tiktāl, cik ir jāpārliecina. Viņas sejas vaibsti ir pārāk noteikti ideāliem, pārāk zemiskiem konkrētai portretējamai sievietei. Viņa ir kategorija, kas tērpta gaļā.
Šis ir iemesls, kāpēc gleznai ir neērta vēsture. Luijs Filips I to nopirka 1831. gadā kā žestu savai jaunajai, konstitucionālajai monarhijai, tad atdeva atpakaļ māksliniekam, jo pēc astoņiem gadiem gleznā bija kļuvuši redzami pavisam citi dalībnieki barikādēs. Nekas krāsā nebija mainījies. Mainījās politiskā telpa ap to. Delakruā pēc tam devās uz Alžīriju, un Brīvība pavadīja šos gadus māksliniekam mājas pagrabā, līdz pēc 1848. gada revolūcijas atgriezās publiskajā skatē.
Šis ritms, kurā glezna periodiski kļūst pārāk bīstama, lai to eksponētu, un tad atkal tiek atgriezta, neko nesaka par gleznas izmaiņām. Tas saka kaut ko par to, ko skatītājs pats ienāk tajā aplūkot. Ķermeņa retorika nedarbojas neatkarīgi: tai ir vajadzīgs konkrēts vēsturiskais brīdis, kurā saņēmējs pieņem vai noraida sūtījumu.
Jansone min, ka 1978. gadā Francija drukāja 100 franku banknoti ar šo gleznu un vairākās valstīs to atteicās pieņemt kā pārāk izaicinošu. Tas ir uzjautrinošs fakts, bet nozīmīgāks šķiet cits: ka 1978. gadā bija vēl iespējams pieņemt vai noraidīt krūtis uz naudas zīmes kā morālu jautājumu. Līdz ar to jautājums nebija par mākslas kanoniem vai revolucionāro vēsturi, bet par kādu ļoti vienkāršu lietu: vai sievietes ķermenis šajā publiskajā kontekstā ir atļauts.
Makrona un Bin Salmāna foto šo jautājumu nodeva mums atpakaļ, bet jau citā formā. Abi vīrieši stāvēja pie gleznas, kuru visi zina. Abiem bija konkrētas ģeopolitiskas intereses, kuras abi zināja, ka otra puse zina. Brīvība stāvēja viņu starpā, kaila, ar karogu. Makrons tvītoja bildi kā argumentu: lūk, pie kā mēs stāvam.
Valters Benjamins „Mākslasdarbs tā tehniskās reproducējamības laikmetā” raksta par auru, ko reprodukcija nozīmē, jo tā atņem darbam tā vietu un laiku. Bet ko darīt ar gadījumu, kad oriģinālais darbs tiek izmantots kā fons diviem politiķiem, un šī izmantošana tiek reproducēta miljonos ekrānu? Aura šeit netika iznīcināta. Tā tika izsaukta, apzināti, kā rīks. Brīvība ar kailām krūtīm bija nepieciešama tieši kā oriģināls, tieši Luvrā, tieši vakarā, kad muzejs bija slēgts citiem.
Tas nav kinisks novērojums. Tas ir precīzs. Mākslinieciskais darbs šādā situācijā nekalpo idejām, bet gan karo starp diviem telpas dalībniekiem, kuri abi saprot tās retoriku atšķirīgi un kuri abi to nepateikto attiecina uz sevi.
Ko Delakruā par to domātu, ir bezjēdzīgs jautājums. Ko Brīvība domātu, ir interesantāks: viņai ir paredzēts doties uz priekšu, ar muguru pret mums, uz barikādēm. Viņa skatās projām.
