Dievs debesīs, Saule debesīs

Zīmēšanas skolotājam Gleizdānam bija daudz izteiksmīgu frāžu. Atmiņā visciešāk iespiedušās divas. Pirmā: “Земля имеет форму чемодана.”¹ Proti, jebkurai, pat vissarežģītākajai, formai pamatā ir ģeometriska figūra, uz kuru attiecas samērā vienkārši gaismēnu likumi. Otra: “Dievs debesīs, Saule debesīs. Kontrasti, kontrasti!” Šī metafora mani jau pašā sākumā samulsināja. Tas, ka uz gaismēnu robežām kontrasti ir visspēcīgākie, bija zināms, Gleizdāns to mācīja pirmajā kursā. To, ka kontrasti visu padara izteiksmīgāku (ne tikai attēlā, bet arī dzīvē), varēja secināt, piemēram, strauji aizgriežot karstā ūdens krānu dušā. Bet kāds tam sakars ar Dievu un Sauli? Kāds sakars ar zīmēšanas teoriju? Vai runa bija par gaismas avotiem? Vai par Dievu kā Saules personifikāciju? Vai tiešām kontrasti rodas no Dieva un Saules mistiskās debesu savienības? Es tā arī nepajautāju, kas ar to domāts, laikam sakautrējos. Neviens cits arī nepajautāja, bet pēc tam jau bija par vēlu.

Sicīlijā ir īpaša gaisma. Pirmo reizi izkāpjot Palermo lidostā, pārņem satriecoša atklāsme, ka visu mūžu esi vērojis pasauli kā caur netīrām, tonētām brillēm. Sicīliešu gleznotājs Frančesko Lojakono šo gaismu atveidojis tik precīzi, ka viņa ainavas šķiet apstrādātas ar zelta pulveri vai luminiscējošu pastu. Protams, no teorijas viedokļa nekā pārsteidzoša tur nav. Renesanses vecmeistari jau sen bija atkoduši, ka dienvidu krāsainība un asās gaismēnas ir ne tikai “Dieva un Saules”, bet arī vadošo gaisa straumju nopelns. Nezinātniski izsakoties, tās izdzenā putekļus, tvaikus un citas mikroskopiskas drazas, paverot skatienam pasauli bez filtra. Es nezinu, kādas izjūtas Lojakono ainavas raisa cilvēkos, kuri lielāko dzīves daļu pavada šādā apgaismojumā. Taču man kā netīro briļļu cilvēkam “Skats uz Katalfano kalnu” atklāj arī ko vairāk: gaisma nav tikai ainavas apstāklis. Mākslas darbā tai var būt arī galvenā loma. Un tas ir interesanti, jo pati “gaisma” taču nav redzama, tieši tāpat kā nav redzams Dievs un pārāk bieži arī Saule. Cilvēka acij ir redzami tikai gaismas atspīdumi uz virsmām. Un šai gleznā tie ir tīri, sulīgi un ļoti labi atputekļoti.

Bet, ja par gaismu, tad droši vien pareizi būtu runāt ne tikai par tās avotiem, bet arī par šķēršļiem tās ceļā. Ilmārs Blumbergs, piemēram, ļoti cienīja putekļus un neļāva savā darbnīcā tos slaucīt. Bet Josifs Brodskis Venēcijas piezīmēs nodēvēja tos par laika miesu. Šis apzīmējums piestāv Sicīlijai. Laika miesa šeit slāņu slāņiem guļas pār skaistajām, aizdirstajām Palermo ielām, dzimtu ģerboņiem, svēto pleciem, amoru apaļumiem un baroka cakām. Es, protams, runāju par mūsdienām, par dzīvošanu vēstures un ikdienas putekļos, taču tikpat labi tas raksturo arī “Skatu uz Katalfano kalnu”. Tā ir sena ainava, ko šodien, iespējams, papildina autostrādes un tūrisma takas. Tai villā varbūt ir muzejs vai garlaicīgs Airbnb ar baltām sienām. Taču gaisma ir un paliek gaisma. Laika miesa šeit ir visapkārt, bet nebāžas acīs un neaizsedz skatu. Un varbūt tāpēc man šķiet, ka beidzot – nepagāja ne 20 gadu – sāku redzēt cauri arī Gleizdāna noslēpumainajām metaforām. Kalnam ir kofera forma. Villai un vārtu stabiem ir kofera forma. Par to liecina kontrasti uz gaismēnu robežām. Un varbūt skolotājs deva mājienu, ka Dievs un Saule, šie divi kosmiskie lielumi, viens fizisks, otrs metafizisks, savā starpā veido galveno, universālo kontrastu, kurš tālāk pēc principa “kā debesīs, tā arī virs zemes” tiek pārnests uz visu cilvēka maņām pieejamo koferveida pasauli.

Protams, nav izslēgts, ka skolotājs to visu teica, tikai estētisku apsvērumu vadīts – tāpēc, ka labi skan. Bet arī tas, par laimi, nav pretrunā ar labas kompozīcijas principiem.