Džeimss Breslins. „Marks Rotko. Biogrāfija”. Rīga: Jumava, 2014.
Biogrāfija kā žanrs pieņem, ka aiz mākslas slēpjas cilvēks. Džeimsa Breslina grāmata par Marku Rotko šo pieņēmumu pārbauda ar neparastu nopietnību, jo Rotko cilvēks, kā to atklāj vairāk nekā septiņi simti lappušu, ir visai piezemēts: apvēlies, nīgrs, podagras mocīts vīrs, kam patika cigaretes, trekni ēdieni un alkohols, kurš ienīda bagātniekus, kas pirka viņa gleznas, un arī pats kļuva par tādu pašu bagātnieku. Ilmārs Šlāpins to formulē precīzi: Rotko dzīve bijusi vienmuļa. Un tomēr, viņš raksta, grāmatu ir aizraujoši lasīt.
Šo paradoksu es gribētu šeit izvērst.
Rotko gleznas materiāli ir krāsa un klusums. Viņa lielformāta darbi no 50. un 60. gadiem, mīkstās krāsu joslas, kas no tumšāka pamata it kā izkāpj pretim skatītājam, nav attēlojumi. Tajos nav ko atpazīt. Tie neprasa enciklopēdisko zināšanu bagāžu, ko, piemēram, pieprasa vēsturiskā glezniecība. Rotko vēlējās, ka skatītājs stāv tuvu, ka gleznojums aizpilda redzes lauku, ka kontakts ir tiešs. Šī intimitāte bija māksliniekam izšķiroša: viņš necieta muzejus, kas viņa darbus pakāra pārāk augstu vai pārāk tālu, un kļuva bēdīgi slavens ar to, ka atsauca savas gleznas no pasūtījumiem, ko vēlāk nožēloja.
Breslins šo atsaukumu, Sigrema restorāna pasūtījumu 1958. gadā, izvirza par visa naratīva, piedodiet, visa stāsta asi. Rotko pieņem pasūtījumu no ekskluzīvākā Ņujorkas restorāna, strādā pie sienu gleznojumu sērijas gandrīz divus gadus, tad atsakās to nodot. Viņš pats tur vakaro, saprot, ka viņa gleznas rotās telpu, kurā bagāti cilvēki apēdīs dārgus vakariņus, un nevēlas būt šīs ainas daļa. Šī nevēlēšanās maksā daudz. Breslins to lasa kā morālu skaidrību. Es to lasu savādāk.
Manuprāt, Sigrema atteikums nav morāls žests, bet perceptīvs. Rotko bija sapratājis, ko viņa gleznas prasa: lēnu uzmanību, ķermeņa klātbūtni, klusumu. Restorāns piedāvā trokšņainu fonu. Gleznas, kas karstas no abstraktas iekšējas gaismas, kļūtu par dekorāciju. Atsaukdams darbus, Rotko atzina, ka māksla ir situatīva, ka tā nav priekšmets, kas pārvietojams no studijas uz sienu, bet attiecības, kas atkarīgas no acu augstuma, gaismas un klusuma. Tas nav saistīts ar ētiku. Tas ir apgalvojums par to, kā redzēšana darbojas.
Šlāpins piemin Džona Logana lugu un Valmieras teātra izrādi „Sarkans”, kas balstās uz šiem pašiem notikumiem. Tur Sigrema epizode kļūst par drāmu, par mākslas un naudas konfliktu. Breslina grāmatā epizode ir reālāka un tāpēc trauslāka: nav liela Mākslinieciskā Principa, ir vīrs ar podagru, kurš vakaro restorānā un pēkšņi nevar iedomāties, ka viņa darbs piederēs šai pasaulei. Tā ir mazāka stāsta versija. Un precīzāka.
Breslins koncentrējas uz 50. gadiem, kad Rotko ir pilnībā kļuvis par to, kas viņš bija: Dvinsk dzimušais imigrants, kura agrīnie, still figuratīvie darbi nekad nav guvuši to pašu atzinību, tagad strādā ar nobriedušo abstrakto izteiksmes veidu un kāpj tirgū. Biogrāfija šajā posmā kļūst arī par Ņujorkas mākslas pasaules vēsturi, par to, kā abstraktais ekspresionisms pārvērtās no margināla eksperimenta par dominējošo amerikāņu mākslas eksportpreci Aukstā kara kontekstā. Rotko šai instrumentalizācijai pretojās, lai gan no tās arī pelņoja.
Šeit Breslinā es lasu kaut ko, ko Šlāpins tikai nojauc. Grāmata ir aizraujoša, viņš raksta, jo mēģina „aiz visiem šiem cilvēciskajiem dzīves faktiem ieraudzīt, kur tad tas ģēnijs ir bijis paslēpies.” Bet ģēnijs nav paslēpies. Ģēnijs ir tie paši cilvēciskie fakti. Podagra un cigaretes un naids pret bagātniekiem ir tas pats materiāls, no kura celts Rotko nespējas kompromitēt savus darbus. Breslins to zina un tāpēc neprasa, kur ģēnijs slēpjas, bet gan kā vienmuļa dzīve un liela māksla dzīvo vienā ķermenī.
Šī ir arī biogrāfijas vāja vieta. Breslins ir pārliecināts arhīva lasītājs un intervētājs, viņa dokuments ir precīzs. Bet precizitāte rada vienmērīgu virsmu, kas dažkārt cieš no tā, no kā cieš Rotko restorāna pasūtītāji: pārāk daudz materiāla, pārāk maz klusuma. Gleznas prasa pauzi. Biogrāfija kā žanrs pauzes neatlīdzina.
Tomēr grāmata ir nepieciešama. Galvenokārt tāpēc, ka atgādina ko vienkāršu: lielā vizuālā māksla neizaug no lielās dzīves. Tā izaug no noturīgas uzmanības pret kādu jautājumu, ko māksliniekam nav izdevies atrisināt un nevajag. Rotko jautājums bija par to, ko krāsa var izdarīt ar cilvēku, kurš tai tuvojas lēni un bez iepriekšējas ziņas. Podagra, cigaretes, Sigremas restorāns un atstātās sievas ir tikai tā aplinkus.
Pati esmu pavadījusi stundas ar Rotko darbiem vairākās kolekcijās, katru reizi sajūtot to pašu: tos nevar apskatīt garāmejot. Tie pieprasa apstāšanos. Šī prasība ir māksliniecisks apgalvojums par uzmanību kā aktu. Breslina grāmata, neraugoties uz tās biezumu un vienmuļo varoni, palīdz to saprast, jo parāda, ka Rotko visu mūžu cīnījās par to pašu, ko viņa gleznas pieprasa no skatītāja: tiesībām uz pilnīgu klātbūtni, bez fona trokšņa.