Klusuma punkts

Izstāde “Ļaunuma puķu bērni. Igauņu dekadentiskā māksla” Kumu mākslas muzejā Tallinā līdz 25.februārim

Ja Valteram Benjaminam ir taisnība, kad viņš 1940. gada janvārī, atgriezies Parīzē no darba nometnes Nevēras tuvumā, pagātni nodēvēja par nerimstoši augošu drupu kaudzi, tad mēs šobrīd drūzmējamies punktā ar ierobežotu redzamību. Benjamina uzburtā aina, protams, nav tikai grandioza vīzija par lietu stāvokli, bet arī atvadas no konkrētas kultūras, kas sevi veidojusi zem Saturna zīmes kā liecinieci trokšņainajai modernitātei, nekad sevi no tās nenošķirot. Un grūti saprast, vai modernisma fantasmagorijas šodien var būt kas vairāk par kiču un nostalģiju un, ja tomēr var, tad kādos apstākļos.

Atrodoties miglas ieskautā kalna smailē, no kuras nav iespējams nolēkt nost, pagātne mūs sasniedz baumu formā. Tas gan nenozīmē, ka šīs baumas vienmēr ir nepatiesas, nereti tās pat izklausās pēc drošiem faktiem, taču tieši frāzes atpazīstamība, šķiet, veicinājusi aizrautību ar tādu kā poētisku vēstures arheoloģiju, kurā būtisku lomu saskarsmē ar mirušajiem spēlē déjà vu sajūta. Tas baisais valdzinājums, kāds piemīt neizskaidrojamām atmiņām, reizēm mīt arī retrospektīvās izstādēs, kur pa vidu kaut kur jau dzirdētām baumām (tradicionāliem tā vai cita mākslas virziena apzīmējumiem) atvēlēta vieta rūpēm (no latīņu cura). Rūpēšanās par pagājušu laiku, kā zināms, var būt visai melanholiska nodarbe. Vai tad spoka izlaišana no atraktā kapa nav veids, kā mirušo iesaistīt dzīvē?

Tā nu es rudenī, neilgi pēc veļu laika, klīdu pa igauņu dekadentiskajai mākslai veltīto izstādi, kurā, noticējuši baumām par Bodlēra ļaunuma puķēm un ļaujot pār sevi nogāzties Eiropas bulvāru zampai, sapulcējušies visi šie dendiji. 30. gadu sākumā aforists Karls Krauss rakstīja: “Cik skaļš kļūst viss.” Tas ir laiks, kad Marineti izstrādā futūristiskā radiofona principus, bet depresijā ieslīgušais Benjamins definē destruktīvo (moderno) raksturu, kurš “pazīst tikai vienu lozungu: atbrīvot vietu” un kurš “no visām pusēm ir pakļauts tenkām”. Katrā dekadentā sadzīvo gan lielpilsētas dēmons, gan vientuļš mistiķis. Otrais ir nemanāmāks, jo viņā aprimušas destruktīvā rakstura alkas pēc trokšņa un izrādes. Rēgainā forma viņam ļauj saglabāt saikni ar kaut ko dziļi apslēptu.

Bodlēra ēnu šai izstādē vispirms sastopu “mākslīgās paradīzes” tēmā, pēc tam grūtsirdīgajos mēģinājumos notvert gaistošo un pārejošo, kad tas atzaigo skatienā. Abi gadījumi ir saistīti ar īpatnu pasaules iekšķīgošanu vai imploziju. Absinta dzērāji, teiksim, simboliski nošķir sevi no mietpilsoņiem, patērējot eksotisku, aizliegtu substanci; viņi ir ekscentriķi, vārda tiešā nozīmē atrodas ārpus centra un piepilda sevi ar vielu, ko vairums ļaužu uzskata par ekskrementu. Pūles aizpildīt tukšumu ar svešo un destruktīvo veido dekadentu melanholiju, taču, tā kā nekas nespēj to pilnībā izklīdināt, viņi nemitīgi atrodas jaunu iespaidu meklējumos un viņu gleznas un zīmējumi iemieso šo kustību.

Domās arvien atgriežos pie skatiena kā modernā nemiera trauslākās izpausmes un prātoju arī par tā saistību ar dekadences mistisko pusi. Atsevišķi noguruši skatieni šai izstādē radniecīgi Benjamina auratiskajiem fenomeniem (balss, žests, tēls). Piepeši izlauzušies no miglā nogrimušās pagātnes, tie sagūsta uzmanību. Skatienam, kurš liecina par noklusēto, neizsakāmo, ir īpaša vieta mistiskajā tradīcijā. “Vārds aizmirst sevi un ir lemts aizmirstībai; tas vēlas izgaist atbildē. Savukārt skatiena spēks neizgaist acumirklī. Ja reiz acs uz mums ir skatījusies, tā skatīsies uz mums, kamēr dzīvosim,” neilgi pēc Pirmā pasaules kara rakstīja Francs Rozencveigs, uzrādot to punktu, kurā mazinās vārdu (baumu) nozīme. Tāpat ir ar šo izstādi: tā iemanto jēgu brīdī, kad man nekas vairs nav jāsaka.