Sākšu ar citātu no ziņu portāla nra.lv: “..es skatos un klausos ar apbrīnu un nespēju noticēt, ka to esam radījuši MĒS un tie esam MĒS, par ko ir stāsts.” Teikuma autors ir kāds Jānis no sociālajiem tīkliem (arī izcēlumi ir viņa), un sajūsmas sauciens šajā gadījumā ir veltīts filmai “Nameja gredzens”. Šis laikam ir ekstremālākais “mēs” lietojums, kādu nācies redzēt pēdējā laikā, taču ar to, tādā vai citādā retoriskās abstrakcijas pakāpē izteiktu, nākas sastapties ik uz stūra. Citu piemēru min Ineta Lipša šajā numurā publicētajā rakstā “Romantisko dēku dienasgrāmata”– arī šajā piemērā runa ir par filmu, tikai šajā gadījumā tā ir “Melānijas hronika”: ““Mēs esam stipri,” filmas ideju rezumē kāds Latvijas Radio žurnālists, lai gan sīksta taču bija tieši Melānija Vanaga.”
Šajā “mēs” lietojumā, kas izplatījies kā sērga, ir kaut kas liekulīgs un melīgs. Jo skaidrs, ka noklusējumā tas nozīmē “mēs – labie, stiprie, gudrie, cēlie”, pie kuriem šīs retoriskās figūras lietotājs, protams, pieskaita vispirms jau pats sevi. Diez vai viņa “mēs” iekļauj arī, piemēram, tos piedzērušos trīs bērnu vecākus Avotu ielas midzenī, par kuriem nupat ziņoja cits portāls. Otrkārt, tajā ir kaut kas ideoloģiski šķebinošs, jo tas balstās tādā pasaules izpratnē, kur “mēs” automātiski ir kaut kas vairāk par “es”, “tu”, “viņš”, “viņa”. Treškārt, tajā ir kaut kas draudīgs, jo tie, kuri domā “mēs” kategorijās, pieņem, ka viņi zina, kas šim “mēs” ir vai nav vajadzīgs. Ceturtkārt, viņiem piemīt kaut kāda jūsmīga tieksme uz kolektīvu aizgrābtību. “Mēs jaunu pasauli sev celsim utt.” Kā uz to atbildēt? Vai vispār vajag? Varbūt arī nevajag, bet, ja atbildēt, tad vislabāk tā kā tas krievu kara veterāns, kurš, kā Rīgas Laikā rakstīja Pjatigorskis, uz aicinājumu doties uz sanatorijas ballīti attrauc: “Bez manis.”
Šī “bez manis” pozīcija, kā jau lasītājs būs ievērojis, piemīt vairumam Rīgas Laika sarunu biedru, un arī šis numurs nav izņēmums. Kopīgs viņiem ir arī “mēs” lietojums– tas vienmēr ir šaurs pavisam konkrētu cilvēku loks, kas bieži vien sakrīt ar draugu vai sarunas biedru loku. Lūk, Augusts Sukuts savā pēdējā intervijā pirms aiziešanas mūžībā: “Un te mēs nonākam pie īsta kino. Starp manu aci un dzīvi nav jābūt optikai. Tad es varu to veidot brīvāk, jo esmu tajā iekšā. Un tajā pašā laikā es spēju pacelties nedaudz virs tā, ko mēs saucam par dzīvi,” – pacelties, paskaidro Augusts, lai, no augstumiem skatoties, ieraudzītu atsevišķu cilvēku. Vai franču mūziķis un kinorežisors Siegfried, kuram “uzņemt filmu nozīmē apmēram to pašu, ko uzorganizēt ballīti. Tā ir iespēja būt kopā ar cilvēkiem, kurus mīlu”. Šo pašu pozīciju pārstāv arī Inetas Lipšas raksta varonis Kaspars Irbe, kurš dzīvo, turoties pie principa “nekur neeju un nekur nemaisos”. Un reizēs, kad viņš savā dienasgrāmatā lieto “mēs” formu, tad, līdzīgi sengrieķu retoriem, to tūdaļ arī paskaidro (“mēs, latvieši”). Lai nu ko, bet sovjetiskā “mēs” zoodārzā viņš sevi neļāva iespundēt.
Raksts par Kasparu Irbi, starp citu, rosina domāt par vēl kādu netveramu, bet spēcīgu substanci, kuru “mēs” partijai piederīgie labprāt monopolizētu, proti – to, ko pēdējās desmitgadēs pieņemts saukt par “kolektīvo atmiņu”. Tiem, kurus interesē atmiņas, tai skaitā kolektīvās, problēma, pēc šī raksta izlasīšanas noteikti būs derīgi izlasīt arī Arta Ostupa Ekphrasis– kā parasti, žurnāla 73. lappusē.
