Ko nozīmē publicēt ķieģeli?

Varētu teikt tā: konceptuālā māksla tiecas dematerializācijas virzienā, problematizējot modernisma koncentrēšanos uz fizisku, pašpietiekamu objektu, turpretī konceptuālā literatūra – vai literatūras eksistence mākslas kontekstā – izsenis saistīta ar valodas materiālo aspektu akcentēšanu.

Klasisks piemērs ir Marsela Brothērsa 1964. gada skulptūra “Pense-Bête”, ko veido viņa pēdējā dzejoļu krājuma eksemplāri, ievietoti ģipsī. Kaut gan grāmata jau savā ziņā ir materiāls objekts, šādi eksponēta, tā kļūst vēl materiālāka. Proti, pretēji ierastajai lasīšanas situācijai, kad varam pamazām aizmirst grāmatas materialitāti un koncentrēties uz teksta jēgu (dzejoļu grafiskais noformējums gan vienmēr apgrūtina šo procesu, vieglāk to paveikt ir prozā), ieģipsēta grāmata piedāvā tikai vienu iespēju – iztēlotu pieskaršanos objektam, kas sevī glabā kādu noslēpumu.

Taču Brothērss ved arī grāmatā iekšā. 1969. gada darbā “Kauliņu metiens nekad neatcels nejaušību” viņš pārņem slaveno Stefana Malarmē dzejoli ar tādu pašu nosaukumu. Atšķirība tik tāda, ka Brothērsa darbā katra Malarmē rinda ir aizvietota ar biezu, melnu līniju. Pārvēršot dzeju attēlā, Brothērss izceļ Malarmē teksta telpiskumu. Kā vienā, tā otrā Brothērsa darbā literatūra iegūst tādu kā supermaterialitāti un vienlaikus kalpo mākslas dematerializēšanai, izmantojot tekstam piemītošo virtuālumu un radot jaunu teritoriju literāriem eksperimentiem.

Nesenāks piemērs valodas materialitātes izcelšanai – turklāt nu jau piederīgs literatūras laukam – ir Keneta Goldsmita grāmata “Diena”, kurā pilnībā pārrakstīts The New York Times 2000. gada 1. septembra numurs. Rezultāts ir 836 lappuses biezs sējums, kas, kā apgalvo pats autors, ap sevi pulcē nevis lasītāju, bet domātāju kopienu. “Diena” nav jālasa, drīzāk ir jāapsver tās pastāvēšanas fakts, tās novietojums telpā un attiecības ar citiem objektiem. Goldsmita darbu var skatīt arī kā ekstrēmu konkrētās dzejas izpausmi; šī asociācija nav nejauša, jo viņš ir skolots tēlnieks, kurš valodu uztver vispirms kā vielu un tikai sekundāri kā jēgas nesēju.

Šim sarakstam jāpievieno arī Preiļu konceptuālista Eināra Pelša grāmatobjekts “Janka” – parastākais ķieģelis, daļa no autora ieceres “sarakstīt” metru ar avangarda dzeju. Kā recenzijā norāda Renē Pūce, šis ķieģelis “pārkāpj vairākas robežas un izvaicā stereotipus”. Un turpat tālāk: “Pirmkārt, tas ir izaicinājums literārajā apmaiņas procesā iesaistītajiem – lasītājiem un kritiķiem: kā atsaukties uz ķieģeli? Kā to citēt? Otrkārt, tas ir izaicinājums literatūrai kā nozīmju tīklojumam, kurā valda noteiktas – rakstītas vai nerakstītas – normas, likumības un gaidas.” Nekas no lasīšanas tradīcijas šeit nav saglabāts tā vienkāršā iemesla dēļ, ka “Janku” nevar atvērt un lasīt. Bet ko ar to var darīt ārpus ikdienišķā konteksta, no kura tas ir izņemts, lai kļūtu par literatūru?

Līdzīgi kā Goldsmits darīja ar savu grāmatu “Solilokvijs”, kurā fiksēti visi vārdi, ko viņš izrunājis kādas nedēļas laikā, “Janku” ir iespējams eksponēt muzejā kā mākslas darbu, un tas jau šogad tika paveikts Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstādē “ES_TEXT”. Turot rokās Pelša ķieģeli, var jautāt, kāpēc tā ir literatūra. Iespējamā atbilde – šis ķieģelis ir literatūra tāpēc, ka tas izdots apgādā “Valters Dakša”, taču šāds risinājums nešķiet apmierinošs. Jo savā dziļākajā būtībā “Janka” ir literatūras abstrakcija, kurai paradoksālā kārtā var pieskarties. Iespējams, pirmoreiz latviešu literatūras vēsturē mēs tieši sajūtam literatūras svaru, formu un faktūru. Tā ir literatūra, par kuru iespējams sacerēt ekfrāzi.