Pabeidzis darbu pie romāna “1984”, Džordžs Orvels nosūtīja vienu manuskripta kopiju rakstniekam Oldesam Hakslijam. Atbildes vēstulē Hakslijs rakstīja, ka romāns viņam esot paticis, tomēr viņa paša 16 gadus agrāk publicētā distopija “Brīnumainā jaunā pasaule”, kurā cilvēki ar dažādu bio- un psihotehnoloģiju palīdzību ieprogrammēti būt laimīgi un mīlēt savu verdzību, kā nākotnes pareģojums viņam liekoties ticamāka nekā Orvela totalitārā, brutāli represīvā pasaule. Vēl nesen man pašam pārliecinošāks likās Hakslija scenārijs, taču pēdējā laika notikumi Krievijā un publiskā diskusija par tiem liek no jauna palūkoties uz Orvelu.
Cenšoties aiztaustīties līdz Krievijas–Ukrainas kara slēptajām saknēm, vairāki krievu, ukraiņu un Rietumu komentētāji to apraksta kā sadursmi starp divām pasaules izjūtām – arhaisko un moderno. Nedaudz vienkāršojot, arhaisko izjūtu, ko šajā gadījumā pārstāv Putina Krievija, raksturo bailes no arvien nesaprotamākās pasaules sarežģītības, daudzkrāsainības, tehnoloģiju attīstības, sociālo pārmaiņu dinamikas utt., vārdu sakot – no nākotnes. Moderno pasaules izjūtu, saprotams, raksturo tieši pretējais. Kaut ko no “modernistu” nākotnes vīzijas šajā numurā uzbur pazīstamais fiziķis un vēl pazīstamākais zinātnes popularizētājs Mičio Kaku sarunā ar Arni Rītupu. Savos populārzinātniskajos video par cilvēces nākotni viņš nereti mīl izteikties, ka pēc simt vai tūkstoš gadiem cilvēki savu spēju ziņā būšot kā dievi (piezīmēsim, ka Hakslijs “Brīnumaino jauno pasauli” iecerēja kā parodiju un kritiku par H. Dž. Velsa romānu “Cilvēki kā dievi”). Šādu vilinošu nākotnes perspektīvu paverot cilvēka iespējamā kiborgizācija jeb saplūdināšanās ar robotiem. “Iespējamā” tāpēc, ka kaut kad pēc simt vai divsimt gadiem cilvēkiem pašiem būšot demokrātiski jāizlemj, veikt šādu kardinālu lēcienu vai ne. Mēģinot iztēloties šo ainu, prātā zīmējas kaut kas līdzīgs referendumam katrā valstī (ja tādas vēl būs), kurā cilvēkus aicinās atbildēt uz vienkāršu jautājumu: vai mēs vēlamies būt par, aizņemoties Hakslija apzīmējumus, šīs planētas alfām (supergudriem, superstipriem kiborgiem) vai epsiloniem (tas ir, palikt, kādi esam)? Tā kā, izvēloties palikt tādi, kādi tie ir, cilvēki riskēs zaudēt varu pār robotiem (un kāpēc lai roboti vienā jaukā dienā negribētu no cilvēkiem atbrīvoties?), izdarīt izvēli, vismaz attīstītajā pasaules daļā, šķiet, nebūs sarežģīti. Grūtāk iedomāties, kā tas varētu izskatīties šobrīd arhaiskajā Krievijā. Ir taču skaidrs, ka vismaz Putina un viņa piekritēju acīs šāda nākotnes vīzija pieder pie Rietumu “sātanisma”. Tad jau labāk atgriezties pie kaut kā tuva un saprotama – piemēram, pie gulaga un totālas pašizolācijas. Tā vismaz ļauj uzturēt valstī noteiktu kārtību un stabilitāti.
Runājot par kārtību, Tengiza Abuladzes filmā “Grēku nožēlošana” diktators skaidro arestētajam māksliniekam Sandro savas represīvās politikas iemeslus: “Ubagi ubago, slepkavas slepkavo, staigules, piedodiet, staiguļo – vai tad tas ir normāli?” Pieļauju, ka tā ir tieša atsauce uz epizodi nupat aizgājušā režisora Žana Lika Godāra hrestomātiskajā franču jaunā viļņa filmā “Līdz pēdējam elpas vilcienam”, kur starp galvenajiem varoņiem norisinās šāds dialogs: “Ziņot [tādā nozīmē kā stukačot] ir slikti.” – “Nē, tas ir normāli. Ziņotāji ziņo, zagļi zog, slepkavas slepkavo, bet mīlētāji mīl.”
Projicējot šīs divas attieksmes uz nākotni un cerot, ka kodolapokalipses nebūs, nav grūti iedomāties pasauli, kurā viens otram blakus draudzīgi attīstīsies kā Hakslija, tā Orvela scenārijs. Tāda, lūk, futuroloģija.
