Inga Meldere. „Pašportrets”. Eļļas glezna. 2008.
Neliela izmēra eļļas glezna. Domīga jaunas sievietes seja, uz pieres nogriezti mati, un ap labo aci, tik tikko saskatāms, zilums. Rasa Jansone šo detalju apraksta precīzi: portrets gleznots “pa gaismai”, seja ir plakana, un zilums izceļas, jo ir izteikti vēss attiecībā pret sejas ādas toni. Tā nav ēna, ko mestu apgaismojuma avots vai sejas kaulu ģeometrija. Tā ir ziluma specifiskā krāsa, tās aukstums.
Jansone šajā zilumā saskata saistību ar Purvīša pavasara skatu caurspīdīgumu: sniega vēsums pret nesalapojušas bērzu birzs siltumu. Uzskatu, ka šī paralēle ir pareiza, tomēr gribētu to pagriezt citā virzienā. Purvīša ainava ir bezpersonisks dabas process, kas norit neatkarīgi no skatītāja. Melderes pašportrets ir apzināts sava ķermeņa aplūkojums, un zilums uz tā nav dabas parādība, bet gan ķermeņa atmiņas forma. Šī atšķirība šķiet būtiska.
Eļļas gleznošanai ir savi likumi attiecībā uz to, kā aukstās un siltās krāsas uzvedas blakus. Flemandu tradīcijā un vēlāk arī Chardin darbos sejas toņi tiek veidoti, apslāņojot siltus un vēsus pigmentus, lai rada dziļumu un “elpošanu”. Melderes portretā zilums netiek apslāņots zem ādas tona, bet gan atstāts redzams virsū. Tas ir apzināts lēmums: šī krāsa tiek rādīta, nevis slēpta. Gleznieciskais paņēmiens un attēlotā situācija sakrīt.
Jansone piemin kontekstu: 2009. gadā Inga Meldere iesniedza šo pašportretu galerijā 21 organizētajai izstādei “Vilhelm!”, kas bija veltīta Vilhelmam Purvītim un domāta jaunajiem māksliniekiem. Gleznu izstādē neiekļāva. Pēc tam Meldere to iekļāva savā personālizstādē “Mājsaimnieces” galerijā PārDaugava. Abas galerijas šodien pastāv tikai krustiņu veidā kartē, kuras arhīvus atrast neizdevās. Jansone šo faktu fiksē ar lakonismu, kas pats par sevi ir interpretācija: Latvijas mākslas vēsture lielā mērā eksistē mutiskās leģendās un izplūdušās atmiņās.
Tomēr interesantākais notikums šajā stāstā nav galerijā noraidītā glezna. Tas ir 2016. gads, kad Melderei nācās pamest darbnīcu bijušās VEF telpās vienas dienas laikā. Izvākšanās temps bija ātrāks par iespēju piedāvāt darbus draugiem: audeklus noņēma no rāmjiem, sagrieza ar kancelejas nazi un ierullēja zaļajā sētas atkritumu konteinerā. Šis notikums nepaskaidro un nemaina to, kas pašportretā ir gleznots 2008. gadā. Tomēr tas rada retrospektīvu lasījumu, kurā ziluma aukstums iegūst papildu slāni.
Sebaldā ir šāda doma: ka zaudētie priekšmeti turpina iedarboties uz tiem, kas tos pazaudēja, pat ja pašu priekšmetu vairs nav. Melderes pašportrets nav zaudēts, viņa to izglāba no konteinerā nonākušajiem darbiem. Tomēr tas tika gleznots laikā, kad vēl nebija zināms, ka nākamās desmitgades garumā ievērojama daļa Latvijas mākslas fiziski izzudīs, bet pārējā izzudīs no reģistriem, atstājot tikai krustiņus vietā, kur kādreiz bija galerija. Pašportreta zilums attiecas uz konkrētu brīdi 2008. gadā. Bet tas arī atgādina, ka ķermenis uzkrāj pēdas no notikumiem, kuru cēloņus tas vēl nespēj nosaukt.
Jansone raksta, ka jautājums par iesācēja darba māksliniecisko vērtību saistībā ar vēlākajiem brieduma darbiem vienmēr paliks atklāts. Piekrītu, bet gribētu šo formulējumu precizēt. “Pašportrets” nav interesants kā iesācēja skice, ko vēlākie darbi apstiprina vai apgāž. Tas ir interesants kā pašpietiekams objekts ar specifisku glezniecisko risinājumu, kurā krāsu aukstums un siltums nav dekoratīvs, bet gan saturisks lēmums. Brieduma darbu eksistence šo lasījumu negroza.
Redzēt gleznu ar savām acīm šodien nav iespējams: tā atrodas Ingai Melderei, kura mājo un darbojas Helsinkos. Taču šis fakts netraucē strādāt ar to, ko Jansones apraksts padara redzamu: glezniecisko struktūru, kurā viens auksts toņa plankums uz siltā sejas fona uzvedas ne kā trūkums, bet kā papildinājums. Īsti laba monohrōma glezna mācīja to pašu: ka mazākā atšķirība no dominējošā tona ir tā, kas padara visu pārējo lasāmu.
Zilums, ko neviens neredzēja izstādē 2009. gadā, šodien ir precīzs dokuments par skatīšanās nosacījumiem, kuri izrādījās pagaidu. Galerijas ir pazudušas. Glezna palika.
