Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Ukraiņu mākslinieces Katerinas Lisovenko gleznojumam februārī apritēs divi gadi. Gleznas attēlu Katerina publicēja soctīklos divas dienas pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā. Gleznojums, kam nebija nosaukuma ne tobrīd, ne tagad, sasniedza arī Latviju, jo cilvēki attēlu aktīvi pārsūtīja. Laiks ir apmetis loku, un Katerinas gleznojums, pateicoties Ingas Šteimanes pūliņiem, patlaban ir aplūkojams Latvijā, Mākslas stacijā Dubulti.
No apakšrāmja noņemtais audekls ar skaviņām ir piesists pie sienas, un pa virsu tam uzklāta sargājoša stikla plāksne – pirmais signāls, ka darbs ir īpaši saudzējams. Tas vairs nepieder māksliniecei, jo ir iekļauts Ukrainas Laikmetīgās mākslas muzeja kolekcijā. Krāsu laukumi ir skaidri un lakoniski, ieklāti ar tā saucamajiem zemes toņiem. Vaļīgais, formu vienkāršojošais 20. gadsimta sākuma modernistu otas skrējiens ļauj mazliet pakavēties pie Munka figūrām, bet kaut kā neskaidri un nenozīmīgi, jo pati stacijas telpas vide, kādam saburzītam vīram krieviski skaidrojoties pie kases lodziņa, signalizē: nav te nekādu modernistu smalkumu, patlaban tam vienkārši nav laika, katrs potenciālais skatītājs atrodas mokošā tranzīta stāvoklī. Protams, esmu domājusi, kā gan viņa to spēja uzgleznot divas dienas pirms? Kā viņa spēja pagleznot, nevis sastingt? Romantiska, bet ne pārāk interesanta atbilde varētu būt tāda, ka laba māksla rodas dziļa apdraudējuma brīžos.
Vislielāko ticamības sajūtu dod uzgleznotās sievietes figūras uz priekšu izvirzītā, pret sarkanīgu pauguriņu atbalstītā kāja – un tieši šī kailā kāja demonstrē kaut ko radikāli pretēju renesanses laika Madonnai. Ietērpta sava laika greznajās drēbēs, viņa bez piepūles ir atlaidusies uz veciem celmiem vai apdrupušām klintīm, bet mazais Jēzus ar Jāni Kristītāju savās rotaļās lodā ap Marijas ķermeni tā, it kā uz viņiem trim neattiektos nekādi gravitācijas likumi. Un neattiecas jau arī. Viņu ķermeņi nenotirps, Marijas kājā neiemetīsies krampis, un tad, kad viss būs beidzies, viņi satiksies debesīs. Taču Lisovenko Madonna vispirms atrod atbalsta punktu, uz kura cik necik varētu atbalstīt kāju tā, lai ar šīs kājas palīdzību noturētu bērnu, jo turēt viņu, vienlaicīgi debesīm rādot paslietu vidējo pirkstu, nav nemaz tik vienkārši.
Demonstrēt vidējo pirkstu no satumsušām debesīm nākušai pavēlei – tas nozīmē ne tikai saglabāt ukraiņu pašcieņu visdrūmākās krīzes brīdī. Tas nozīmē kaut ko vairāk par Katerinas divu hrestomātisku sieviešu tēlu apvienojumu. Vairāk par Ežēna Delakruā Brīvības – pilsoniskas, pašapzinīgas nācijas personifikācijas sievietes ķermenī – un sargājošās Dievmātes tēla sakausējumu. Jo rupjais žests (ja tāds tas vispār ir šī gleznojuma nospraustajās robežās) netiek rādīts ne skatītājam, ne kaut kādam konkrētam pāridarītājam. Tas tiešām ticis pasliets pret debesīm, un visiedarbīgākā šāda žesta nesēja joprojām ir sieviete ar mazu bērnu uz rokām, ierasti tēlota un aprakstīta kā visievainojamākā, visvairāk sargājamā un caur to arī visvieglāk manipulējamā sabiedrības daļa. Lisovenko Madonnai nav nekā – viņai nav pat tās plintes ar durkli galā, ko Delakruā bija izsniedzis savai Brīvībai –, bet viņa ir mamma. Mamma, kas šoreiz attēlota ciešā kontaktā ar sevi pašu, jo tikai tādēļ viņa spēj uztaustīt atbalsta punktu, noturēt līdzsvaru un līdz ar to arī bērnu. Nikna mamma, mežone ar neizskūtu padusi, kas, atšķirībā no Dievmātes, nenolaidīs acis, jo ir atteikusies klusi pārdzīvot savu debesīs iepriekšnolemto drāmu. Satumsušu skatienu viņa veras pāraugušajos, septiņdesmitgadīgajos puišeļos un saka: nu jau pietiks visu to Lielo Patiesību stāstiņu, kas mazām un lielām sievietēm, mazām un lielām tautām izpalīdzīgi norāda, kā būtu jādzīvo; pietiks vienreiz.