Modernie nemiera ceļi

“Nu nosūtu arī Tev kāroto latv. rakstnieka ģīmetni,” 1917. gada 30. maijā rakstīja Lillī, kuras pastkarte ar Jaņa Rozentāla gleznotu Rūdolfa Blaumaņa portretu no Rīgas ceļoja pie M. jaunkundzes uz Katedrāles šķērsielu Rostovā. Rakstnieks bija miris jau gandrīz deviņus gadus, gleznotājs – kopš pēdējās ziemas, pastkartes izdevniecība Cēsīs glabāja 1906. gadā soda ekspedīcijas nošautā īpašnieka Jāņa Ozola vārdu, toties divas kara notikumu izšķirtas draudzenes sarakstījās modernajā ortogrāfijā un meklēja ne tikai iztikas iespējas, bet arī papildinājumus viena otras ceļojošajai attēlu kolekcijai. “Es šodien biju Rīgā vairākos grāmatveikalos, bet latv. rakst. ģīmetnes nekur nevarēju dabūt. Bet ja jau dabūšu vēlāk, tad jau Tev aizsūtīšu tāpat. Es mīlu vairāk mākslas kartes, ja tur Rostovā ir dabūjamas, tad lūdzu atsūti pa starpām.”

Viņas droši vien bija dzimušas 19. gadsimta pēdējos gados un piederēja pie tās paaudzes bērniem, kuru vecāki mazotnē kā Jānis Jaunsudrabiņš un Anna Brigadere pirmo sastapšanos ar attēliem bieži vien piedzīvoja smagā pūralādes vāka iekšpusē. Jancim tā bija “liela un aizgrābjoša izstāde”, kurā visvairāk “patika bildes par Jēzu un par Mariju, Jēzus māti”. Anneli savā varā pārņēma “vesela rinda dīvainu vīriņu un sieviņu”, par kuriem māte sacīja: “Tie nav ne no kādām mājām. Tie ir dāmas un kungi.” Lillī un M. kolekcijām pietika ar kārbiņu, ko varēja vest līdzi kaut uz otru pasaules malu, un šajā iespējā jautās gan interesantas nākotnes apsolījums, gan vecās mierlaiku dzīves kārtības beigas. Vecmāmuļas droši vien grozīja galvu un nopūtās, domādamas, ka labāk būtu bijis atstāt sapņu tēlus zem smagā lādes vāka: varbūt ķeizari nesāktu karus kurt, mazdēliem nevajadzētu zaldātos iet un ģimenēm bēgļos doties. Ne tā vien notiek, kad vaļējas vēstules ar bildēm pašapzinīgi brauc, kurp vien smalkas apzieģelētas biļetes pircēja norādījusi.

Nesen izlasījusi Ata Freināta “Grāmatnieku” pirmizdevumu, viegli varu iedomāties Lillī grāmatveikalu apgaitas maršrutu. Turklāt rakstnieku ģīmetņu medības viņa apvienoja ar nesekmīgiem pūliņiem iekārtoties darbā, droši vien cerēdama uz kantoristes vietu: “Jāmācās mašīnrakstīšana, un, ja tad vēl neizdodas, tad braukšu projām.” Vasaras beigās sākās vācu ofensīva Rīgas frontē, Krievijā tuvojās Oktobra apvērsums, un nav zināms, kas tālāk notika ar Lillī un M., jo abas modernās latviešu meitenes nav manas radinieces. Viņu vēsti izburtoju, no antikvariāta “Senā grāmata” pārnesusi pastkarti ar Blaumaņa portretu, kas bija pazīstams no citu autoru gleznotām Rozentāla darba kopijām un 20. gados tapuša rakstnieka piemiņas izdevuma. Iztēlē attēls tūdaļ ieņēma vietu uz Benedikta Kalnača grāmatas “Pavērsiens. Rūdolfs Blaumanis latviešu un Eiropas literatūrā” vāka, aizstājot izklāstā neminētā iepriekšējās paaudzes gleznotāja Georga Vilhelma Timma darināto Pērses ielejas studiju. Šķiet, tieši tāda tālu ceļojusī un līdz mūsdienām nonākusī pastkarte īpaši labi derētu par vizuālu laikazīmi šim pētījumam, kas noslēdzas ar nodaļu “Modernie nemiera ceļi”.