Paff!

Romāna Korovina filma “Twitching eye” (2014, nodaļas “F.-MAN II”, “UFO & JESUS” un “LAMP AND SUN”) personālizstādē “Meistara Vu un meistara Lī satori” LNMM izstāžu zāles Arsenāls Radošajā darbnīcā

Droši vien viegli varat iztēloties daugavmalu pie Nacionālās bibliotēkas vai pie AB dambja. Tad vēl iztēlojieties skatpunktu no tā lielā stūra īres nama pāri ielai, un būsiet klāt jeb tai vietā, no kuras uzņemta viena no Romāna Korovina filmām. Ziemu un aizsalušu upi arī nebūs grūti iedomāties, bet pārējais ir tīrā māksla.

Kamera sāk “kustēties” no skata, kur pa visu kadru redzams ledus tuvplāns un stūrī laterna, turpat apakšā vējā vicinās kaili koka zari, tas laikam ir bērzs. Tad, lēnām zūmējoties atpakaļ, kadrā parādās tilta balsts, vēl viena laterna, vēl viens balsts, vēl viens koks, kāds elektrības vads, un vieta jau kļūst pazīstama, jo pa Dzelzceļa tiltu aizbrauc kaut kāda lokomotīve, tālāk parādās arī tilta loki un priekšplānā uznirst bibliotēkai līdzīgais namiņš aiz pašas bibliotēkas. Kadrs kļūst pavisam plašs, ietverot arī Mūkusalas ielu, satiksmi, gājējus, pieturu, karogus. Tad kadrs uz brīdi apstājas, fonā joprojām skan tibetiešu mantra. It kā kaut ko aizmirsis sākumā un pēkšņi atcerējies vai ieraudzījis, kadrs aši piezūmējas atpakaļ uz ledus tuvplānu ar laternu un zariem apakšējā stūrī, lai arī skatītājs ieraudzītu satuntuļojušos, sakumpušu zemledus makšķernieka stāvu. Skaidrs, ka pirms pusminūtes filmas sākumā viņa tur nebija. Beigās kadrs strauji izslēdzas ar spēju skaņu no kaut kādas perkusijas, tie nav šķīvji, nav gongs, bet tāds skaļš un jauks klakšķis.

Par otra kadra atrašanās vietu neko nezinu, tikai to, ka tā noteikti kaut kur ir, jo visa filma ir stingri dokumentāla, nekādas fikcijas. Bet nu bija tā: kāds lidina lampu, nu, tādu nelielu, ar tumšu konusveida kupolu augšā un lielu spuldzi apakšā; vienlaikus aizkadrā kāds šviukstinās, it kā tur kaut kas lidotu, – fiu, fiu. Tad kadrs pārsviežas uz ikonu ar Jēzus atveidu tai pašā interjerā, pakavējas tur drusku un dodas atpakaļ pie lampas. Lampa vēl uzlidinās un uzšviukstinās. Tad kadrs aizbrauc atkal uz ikonu un Jēzum sejā parādās kaut kāda zibspuldze vai kas tāds, tad nemanot uzmontējas kadrs ar kādu spožu debesu spīdekli Jēzus sejas vietā un ainavu apkārt, diezgan industriālu – atceros, tur bija kāds vientuļš vecas fabrikas skurstenis, pa to nāca dūmi. Kamēr vēl skatītāja acīs vienā un tai pašā vietā ir seja un spīdeklis, kadrs ātri aizzūmējas prom no tā visa, un ieraugām, ka tas ir bijis skats aiz kāda loga. Tobrīd aizkadra balss saka apmēram “Paff!”, un kadrs nodziest.

Tad vēl filmā ir tādas sekvences jeb nodaļas, kur kamera kaut ko parāda, iezūmējas tajā iekšā, piemēram, lampā, un izzūmējas laukā jau pavisam kaut kur citur. Vai arī kamera lēnām zūmējas iekšā tai pašā lampā, un tā pēkšņi iedegas ar tikšķi un silti dzeltenu gaismu, redzami tumšāki pleķi un tas kvēldiegs vai kas nu mūsdienu lampās ir iekšā, tad kamera lēnām atzūmējas atpakaļ, un istabas, kur bija tā lampa, vairs nav, ir tikai divi dzelteni apļi uz melna fona, viens otrā iekšā.

Nevaru te izstāstīt visu 12 minūšu filmu, bet kārdinājums ir, jo, skatoties vēl un vēlreiz, kļūst aizvien skaidrāks, ka autors laipni, mierīgi un priecīgi pasaka, nē, parāda ko ļoti būtisku. Nerodas nekādas asociācijas un interpretācijas, tikai tīrs vai drīzāk spožs prieks. Arī ne eiforisks, bet tāds diezgan mierīgs.

Kad, kādu asiņainu ciešanu plosīta, lūdzu padomu, ko tad lai tagad dzīvē dara, cilvēkam, kuram tobrīd pavisam nesen bija piešūta atpakaļ daļa no deguna, viņš teica: “Ieva, abstrahējies.”

^{Ieva Lejasmeijere}