Pase galdā

Bruno Vasiļevskis, “Mana pase”, 1983

Kā lai izskaidro, ka Bruno Vasiļevskis (1939–1990), gandrīz visapolitiskākais latviešu padomju mākslinieks, divreiz pievērsies PSRS pases gleznošanai? Tas, jādomā, nodarbina katru, kas uzmet aci Vasiļevska mantojumam: nav nejaušība, ka tieši pase un “Baltā siena” (1988) kā viņa radikālākie darbi šobrīd aizceļojuši uz izstādi muzejā KUMU Tallinā. Par laimi, Vasiļevskis pasi gleznojis divreiz, 1979. un 1983. gadā, gandrīz identiski, tādēļ viena no versijām būs apskatāma Cēsīs. Vasiļevskis vispār mēdza gleznot vienus un tos pašus priekšmetus atkārtoti; šķiet, tā bija daļa no viņa mākslinieciskās programmas – novest gleznu sižetus līdz pilnīgai askēzei, lai koncentrētu uzmanību gleznieciskajiem uzdevumiem. Atbildi uz jautājumu sarežģī tas, ka priekšmetus klusajām dabām Vasiļevskis izvēlējās divējādi – parasti pilnīgi bez nozīmes (piemēram, kādu sarkanmelni iesietu grāmatu, kas pārceļo no darba uz darbu, tā arī neatklājot savu saturu, glāzi vai kafijas kanniņu, kas tika lietota ikdienā), bet reizēm ar nozīmi. Vasiļevska iemīļotā rakstnieka Vasilija Šukšina grāmata it kā tīšām rāda skatītājam muguriņu, lai būtu skaidri izlasāms autors. Par pasi runājot – mūsdienu cilvēkam, kaut ko tādu ieraugot, tūlīt nāk prātā vai nu dzejnieki, kas kādreiz bijuši dedzīgi komunisti, kā Majakovskis un Vācietis, vai neglābjami karjeristi, kas daudzās padomju reālijas apdziedāja bez kādas degsmes tikai tādēļ, lai dabūtu labumus no varas. Vasiļevskis nebija ne viens, ne otrs: šķiet, ka viņš tik banālām lietām kā politiskā iekārta vispār nepievērsa uzmanību, arī savu un ģimenes dzīvesveidu piekopa maksimāli askētiski, tādēļ neko daudz no varas viņam nevajadzēja. Tomēr gluži par disidentu Vasiļevski iztaisīt nevar: precētam ar rakstnieka un politiskā darbinieka Žaņa Grīvas skaisto meitu Dainu, viņam nevajadzēja īpaši cīnīties par dzīves telpu, un nelielus ienākumus sarūpēja sievastēva darbu ilustrēšana. Te jāatzīmē, ka mums, protams, nav pieejamas gleznotāja personības dzīles: liecības un atmiņas ir laba lieta, tomēr mēs patiešām varam zināt tikai to, kas iemūžināts autora gleznās – turklāt ne sižetos, jo Vasiļevska māksla ir principiāli vizuāla, nevis literāra. Helēna Demakova pases sakarā nonākusi pie slēdziena: “Pase vienkārši piederēja pie viņa dzīves gluži kā galdiņš vai liepa pie Mežaparka mājas loga.” Turklāt saglabājies zīmējums, kurā Vasiļevskis rūpīgi konstruējis perspektīvu visai sarežģītajam pases ģerboņa attēlojumam.

Tomēr jāaizķeras pie vārdiem par dzīves telpu. Tā neglābjami ir politikas caurausta. Atcerēsimies, ka gleznas tapušas vēstures periodā, ko sauc par stagnāciju, kam bija raksturīga mokoša “ilgstošās tagadnes” izjūta. Tajā vairs nav ne vēsts no atkušņa laika optimisma un patosa – vispār nekāda patosa. Tomēr vēl nav arī režīma beigu priekšnojautu, tuvojošās perestroikas un atmodas gaidu. Pase tiešām ir priekšmets bez simboliskas nozīmes. PSRS ģerbonis tika uztverts kā 1. maija parādes kičs. Demakovas grāmatā par Vasiļevski ir vesela nodaļa par padomju inteliģentiem, kas samierinājās ar politisko realitāti, bet patiesību meklēja metafizikā – iegāja sevī, mākslā, literatūrā, mūzikā un ticēja to atbrīvojošajam spēkam. Tādā ziņā Demakovai ir taisnība: Vasiļevska glezniecība ir metafiziska. Tomēr vienlaikus tā ir politiski integrēta, raksturīga noteiktam laikam. Varētu uzrakstīt atsevišķu latviešu padomju inteliģenta portretu, kurā pretrunīgu sastāvdaļu būtu vēl vairāk – pieskaitot nacionālo sentimentu un, vismaz Vasiļevska gadījumā, zināmu slavofilijas devu. Tur būtu vieta daudzām idejām, kas laika gaitā izbirušas no aprites. Tomēr tieši tādēļ tās mums ir interesantas, jo ieguvušas jaunu nozīmi.