Nezināms autors. „Meitenes portrets”. 1904. vai 1907. gads. Mākslas vēstniecības 38. interneta izsole. 2019. gada 12.–19. marts.
Kristiāna Ābele raksta par gleznu, kuru meklēja nevis pirkt, bet redzēt. Šī atšķirība, šķiet, ir esejas sirds. Ir zināma veida skatīšanās, kas notiek ārpus īpašumtiesībām, ārpus katalogā fiksētās vērtības, ārpus atribūcijas. Tā ir skatīšanās, kas vieglāk dzīvo stāstā nekā muzejā.
Ābeles prozas eseja sākas ar konkrētu priekšmetu: neliels portrets, nezināms autors, sākumcena pieci eiro. Meitene ar gaišiem matiem, sakārtotiem kā drapērija, ar pērlīšu virteni ap kaklu. Izsoles katalogā viņa bija „Sievietes portrets”, taču Ābele viņu pamazām apģērbj ar citu vārdu, citu vēsturi, citu lomu: Elza Lilija, latviešu meitene, kas pozē zīmēšanas skolā, kas kļūst par Simonetu Vespuči Rīgas bēniņos. Šis pārtapšanas process, no nezināmas meitenes par izdomātu personu ar pilnu vārdu un apstākļiem, ir precīzi tas, ko mākslas vēsture mēdz saukt par atribūciju. Ābele to apzināti izvairās darīt.
Manuprāt, šeit slēpjas teksta interesantākā pretestība. Profesionāla atribūcija meklē faktus: kurš gleznoja, kur, kad, kādos apstākļos. Ābele meklē kaut ko citu. Viņa meklē iesaistīšanās iespēju, punktu, kur skatītājs var iegāzties attēlā un sākt to apdzīvot no iekšpuses. Šis nav analītisks impulss. Tas ir radošs, pat nedaudz bīstams, jo tas apdraud attēla faktoloģisko integritāti. Taču vienlaikus tas ir ļoti precīzs apraksts tam, ko māksla patiesībā prasa no skatītāja.
Botičelli parādās tekstā nejaušā veidā: skolotājs rāda Velhagen & Klasing monogrāfiju, reprodukcijas. Simoneta Vespuči tiek pieminēta kā 15. gadsimta daiļākā florencietē. Ābele šo kultūrvēsturisko slāni neizmanto kā ornamentu. Tas viņai ir darba materiāls, „atgriezumi”, no kuriem tiek šūta Elzas Lilijas loma. Vārds „atgriezumi” rodas teksta beigās, bet es gribētu to paņemt kā lasīšanas atslēgu visam pārējam. Atgriezumi ir tas, kas paliek pāri pēc noteiktas formas izgriešanas. Tie nav atkritumi, bet gan iespēja, potenciāls citas formas veidošanai.
Šo priekšstatu par mākslas vēstures fragmentiem kā šūšanas materiālu es redzu kā Ābeles esejas strukturālo loģiku. Rozentāla studija Strēlnieku ielas tornī, Baiba Magdalēna Eglīte, māsīca Zane uz spilvena, Eva Margarēte Šveinfurte uz palodzes Āgenskalnā: tie visi ir atgriezumi, dažādas krāsas, formas un izcelsmes fragmenti, no kuriem tiek likts kopā nevis vēsturisks fakts, bet gan iespēja kaut ko izjust. Kaleidoskops, kā Ābele pati raksta. Svārstīgs, nestabils, tomēr ar savu iekšējo kārtību.
Tas, ko Ābele nedara, ir tikpat atklājošs. Viņa nevēlas noskaidrot, kurš to uzgleznoja. Kad pusnaktī pircējs raksta, ka „varam runāt par atribūciju”, Ābele saprot, ka vairīsies. Šis atteikums nav nezināšana. Tas ir izvēle saglabāt telpu, kurā Elza Lilija var pastāvēt kā izdomāta persona ar atgriezumu tērpu. Atribūcija to iznīcinātu. Faktiskais gleznotājs aizstātu izdomāto skatītāju.
Mans novērojums ir tāds, ka šāda veida attiecības ar attēlu, kur skatītājs apzināti atsakās no faktoloģiskā skaidrojuma, lai saglabātu radošu iesaistīšanos, mākslas kritikā reti tiek atzītas par leģitīmām. Tās tiek piešķirtas „nespeciālistiem”, cilvēkiem, kas vēl nav apguvuši skatīšanās disciplīnu. Ābeles teksts šo hierarhiju apstrīd, neliekot to apstrīdēt tieši. Viņa vienkārši parāda, ka cita veida skatīšanās rada cita veida zināšanas, un šīs zināšanas ir savā ziņā pilnīgākas.
Krāsas nobirumi uz uzgleznoto pērlīšu virsmas, plaisājumi, rētiņas: Ābele min šos faktus kā estētiskus atradumus. Materiāla novecošana ir kļuvusi par papildus rotu, nevis bojājumu. Tas, ko laiks piešķīris attēlam, nekādi nemazina portreta vērtību. Drīzāk pretēji. Šī novecošana, bojāšanās un krišana ir tas, kas atgriezumus padara par atgriezumiem: tie ir izgājuši caur kādu formu, un šī pieredze paliek tajos kā nospiedums.
Ar nelieliem audekliem ir sava veida intimitāte, ko liels formāts nekad nepiedāvā. Turēt tos rokās nozīmē mainīt skatīšanās mērogu, tuvoties tiem tā, kā tuvojamies sejai. Ābele to piemin tieši: „kad mazo audeklu turēju rokās”. Šī fiziski tuvā saskarsme ar attēlu ir viena no tām lietām, ko reprodukcija nespēj aizstāt. Neatkarīgi no tā, cik labi mēs zinām Botičelli caur grāmatām.