Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Diez vai ir vērts šeit pieminēt vikipēdiskas ziņas par to, kurā gadsimtā un gadā Baldonē atklāti un dziedniecībā lietoti dažāda dziļuma sēravotu urbumi – kaut kas noticis jau kopš 15. gadsimta, pēc tam drošākas ziņas ir no cara laikiem, pirmās brīvvalsts un padomju perioda –, tomēr skaidrs, ka apdzīvotā vieta radās avotu dēļ, nevis otrādi.
Diez vai arī vērts sentimentalizēt ekphrasis žanru ar atmiņām par Baldones sanatorijas spožumu un postu, proti, graujošo pāreju no izslavētas kūrvietas līdz dēļiem aiznaglotai izgāztuvei patlaban. Kāda gan tagad nozīme atminēties pirmās filtra cigaretes jau toreiz, 80. gadu vidū, pamestajā caralaika rotondā vai aizliegtās kūrortnieku diskotēkas “jaunā korpusa” jeb 1980. gadā ekspluatācijā nodotās modernisma garā ieturētās un balkonu un stiklojumu rindām svītrotās bloķenes zemajā saviesīgo pasākumu piebūvē.
Pret daudzo tautību klientiem baltās naģenēs mēs, bērni, bijām nejauki vēl pirms smēķēšanas rotondā: mēs mūždien sacerējām pasaciņas, līdz kurai autobusa pieturai jābrauc, lai tiktu pie jūras, vai arī, klusībā ļauni ķiķinot, sūtījām viņus makšķerēt uz Lejas ezeru, labi zinot, ka tur zivju nav, ir tikai melnās, spožās ūdensvaboles un zalkši. To pašu sēravotu dēļ.
Bērnībā, īpaši skolas gados, diezgan bieži padzēros no Baldones sanatorijas sēravota strūklaciņas – Vāverītes, kur visiem brīvi pieejams plūda brīnišķīgais dziednieciskais ūdentiņš, vienmēr spirgts un ledains, un, protams, aromātisks, teiksim tā. Bet nu kopš 80. gadu beigām, kad tur vairs nedzīvoju, arī starp sanatorijas parku un autobusa galapunktu nebija ko meklēt un Vāverītes liktenim sekoju tikai nejauši un fragmentāri.
Vētrainajos deviņdesmitajos bronzas skulptūriņa – neliels, 30–40 cm augsts vāveres atveids ar čiekuru ķepās (tieši pa to plūda avota ūdens) uz ne augstāka par pusmetru granīta vai drīzāk betona trapeces postamenta ar olīšiem klātu kvadrātīgu reni apakšā – pazuda, jo kā gan lai toreiz nepazustu tāds jauks un nepieskatīts bronzas gabals. Par izmēriem, protams, varu kļūdīties, tomēr esmu diezgan droša, ka jau bērnībā, lai tur padzertos, vajadzēja pieliekties.
Tas bija mīlīgs, graciozs, viegli stilizēts, bet visumā reālistiski atveidots zvēriņš; varbūt tikai mazliet hipertrofēts, un kuplā bronzas astīte bija nopulēta spoži gaišdzeltena, jo visi bērni to gribēja paglāstīt, turklāt bija ērti pieturēties aiz astesgala, lai padzertos no čiekura.
Tad, šķiet, kaut kad 21. gadsimta pirmās desmitgades sākumā vai vidū, Vāverīti atjaunoja. Tagad tā bija milzīga vāvere, visticamāk, no betona, daudz lielāka par iepriekšējo no bronzas. Lai padzertos, pieliekties vairs nevajadzēja.
Nupat gluži nejauši – slima mamma, beigta mašīna, izraktas ielas, izslāpis suns – atkal nonācu vietā starp autobusa galapunktu un tiltiņu pār Ķekaviņas upīti, vietā, kur nācējs var padzerties un noskaloties dziednieciskajā ūdenī no gleznainās skulpturālās Vāverītes.
Padzēros pati, padzērās suns, nomazgāju seju, izskaloju acis – šis sēravots īpaši labs esot ne tikai iekšējiem orgāniem, bet arī mūžīgam skaistumam un acu gaišumam – un atskārtu, ka Vāvere joprojām ir ne tikai milzīga, bet arī sintētiski gluda un silta, proti, akmensmasas lējums. Turklāt ar sanitārajiem mezgliem pienācīgu sietiņa noteku zem astes.