Žebers (kopā ar Andri Breži). „Spoguļskapītis”, 2020. Izstāde „Rezerves dzeja”, Raiņa un Aspazijas māja.
Vannas istabas spoguļskapītis ir niecīga lieta. Parasti ap divdesmit pieciem centimetriem plats, ar magnētiski aizturas durvīm un spīdīgu virsmu, kurā rīta gaismā skaties un neredzi sevi, bet kaut ko tuvu sev. Žebers un Andris Brezis šo priekšmetu paņēmuši no IKEA plaukta un ielikusī izstādē „Rezerves dzeja” Raiņa un Aspazijas mājā, kur tas bija skatāms no septembra līdz oktobrim 2020. gadā. Darba nosaukums ir vienkāršs: „Spoguļskapītis”. Instrukcija ir pārveidota. Teksts pie darba paziņo: ja durvis piestiprina otrādi, attēls arī būs otrāds, un, lai saķemmētos, vajadzētu stāvēt uz griestiem. Bet ko tad iesākt ar matiem, kas stāv gaisā?
Raimonds Ķirķis, rakstot par šo darbu, pieskārās kaut kam pareizajam: abu mākslinieku ierastajai metodei, kurā māksla netiek radīta, bet ierauga. Šī formulējuma precizitāte ir cienāma, un es to negribētu atmest. Tomēr man liekas, ka Ķirķa lasījums paliek pie ieejas. Viņš noformulē paradoksu, bet negaida, kamēr tas iedarbojas.
Atrasto priekšmetu tradīcija ir gara. Marsels Brothērss 1964. gadā aplīmēja nepublicētu dzejoļu kopumu ar ģipsi un nosauca to par skulptūru „Pense-Bête”, un tā ir instrukcija sev pašam: domā! Džozefs Kosauts 1965. gadā novietoja krēslu, tā fotogrāfiju un tā leksiskā apraksta palielinājumu blakus, lai jautātu, kurš no trim ir krēsls. Instrukcijas, shēmas, garantijas taloni, IKEA dīvāna salikšanas ceļvedis, ko Žebers pārrakstījis divcēlienu lugā: viss tas pieder objektu valodai, kas apgalvo, ka lietas ir tādas, kādas tās ir, un darbojas tā, kā tām jādarbojas. Konceptuālisms šo valodu iekāro tieši tādēļ, ka tā ir neelastīga. Tās laušana atbrīvo.
Bet „Spoguļskapītī” notiek kaut kas citāds. Žebers instrukcijā neievieš kļūdu, lai demonstrētu sistēmas trauslumu. Viņš ievieš cilvēku, kurš ir organiski nespējīgs sekot sistēmai, ne tādēļ, ka ir dumjš vai stūrgalvīgs, bet tādēļ, ka viņa mati stāv gaisā. Ķermenis nav kalibrēts ražošanas standartam. Un šī neatbilstība nav traģiska. Tā ir tieši tikpat viegli komiska kā rīta seja spogulī: var skatīties, var mēģināt sakārtot, var pamest ar roku.
Ķirķis savā tekstā min, ka raksta pie IKEA galda, skatās uz IKEA grāmatplauktu, un šī godīgā piezīme ir labākā rakstā. Tajā ir tas pats iestatījums, ko izmanto Žebers: pati civilizācija nav ienaidniece. Tā ir virsma, ar ko mēs dzīvojam, kurā redzam sevi aptuveni pareizi, bet ne gluži. Mēbeles nesakārto to, kas nav sakārtojams. Tas nav pārmetums mēbelēm.
Šajā ziņā „Spoguļskapītis” atšķiras no tipiskā konceptuālisma, kurā industriālais objekts tiek vainots vai ironizēts. Žebera un Breža pieeja ir maigāka, un es uzdrošinos teikt: gudrāka. Objekts paliek objekts. Instrukcija paliek instrukcija. Tikai viens parametrs ir mainīts: cilvēks, kurš to lieto, stāv uz pareizās puses, bet viņa mati tomēr nestāv pareizi. Šī sīkā detaļa ir visa darba centrs.
Plīnijs Vecākais „Dabas vēstures” 35. grāmatā piemin leģendu par Zeuksu un Parhasiju: Zeuksa gleznoto vīnogu ķērcās putni, bet Parhasijs Zeuksu apmānīja ar gleznotu aizkaru, kuru tas mēģināja atvilkt. Mākslai, saka Plīnijs, ir jāapmāna acis. Bet Žebers dara pretējo: viņš nepievieno ilūziju, viņš atņem vienu slāni no shēmas un paliek ar jautājumu, kuram nav atbildes veidlapas. Ko iesākt ar matiem, kas stāv gaisā? Uz šo jautājumu spoguļskapīša instrukcija neattiecas.
Uzmanība, ko prasa šis darbs, ir mazāka, nekā šķiet. Pietiek ar sekundi, lai redzētu montāžas iespēju un tekstu blakus. Bet tad jāstāv vēl brīdi, kamēr iestājas neliels diskomforts: mati, griesti, ķemme. Lielākā daļa mākslas darbu prasa, lai mēs tos aplūkotu. Šis prasa, lai mēs uz brīdi aizdomātos par sevi rīta gaismā, pirms darba dienas sākuma, kad vēl nav skaidrs, kas mēs šodien būsim.
Tas ir gandrīz pārāk cildens secinājums priekšmetam ar magnētiski aizturas durvīm. Bet niecīgums ir šā darba argumenta daļa.
