Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Iepriekšējā dienā mēs ar Kirilu bijām garā pastaigā gar krīta klintīm Folkstonas, nelielas angļu pilsētiņas, piekrastē. Pa debesīm pārvietojās dramatiski mākoņi, bet mēs runājām par kara smagumu un peldošo jēgas sajūtu jebkādas mākslas sakarā. Tur sēžot, šķita, ka spriedze, kas redzamiem un neredzamiem pavedieniem neatlaiž jau vairākus gadus, mazliet atslāba, kad ilgā sarunā nonācām pie domas: tieši tagad ir jāstrādā, jāstrādā nopietni, netērējot laiku muļķībās, jo tad, kad jēga ir zudusi, tā jāmeklē no jauna.
Notrallinājuši nakti bārā Vecā boja, nākamajā dienā aizbraucām uz Londonu un aizgājām uz Filipa Gastona retrospekciju Teitā. Izstāde secīgi izveda cauri visiem viņa glezniecības posmiem – no figurālajiem, politiski ilustratīvajiem murāļiem līdz absolūtai abstrakcijai un skandalozajām “ļaunuma banalitātes studijām” ar kukluksklana kapuču multenīgajiem tēliem. Gastons dzimis 1913. gadā ebreju ģimenē, kas antisemītisma dēļ no Ukrainas bija aizbēgusi uz Ziemeļameriku, un sākumā Kanādā, bet pēc tam Kalifornijā izdzīvoja drūmu bērnību, pieredzot gan tēva pašnāvību, gan brāļa nāvi autoavārijā. Gastons ticēja, ka mākslinieka atbildība ir liecināt par pasaules brutalitāti, nepārtraukti meklējot jaunus veidus, kā to izdarīt.
Lai arī slavens Gastons kļuva ar saviem abstrakcionisma perioda darbiem 50. gados, bet vēl vairāk pazīstamie darbi tapa sešdesmitajos un vēlāk līdz pat viņa nāvei 1980. gadā, mani pilnīgi satrieca viņa 1945. gada glezna “If This Be Not I”. Stāvēju pie tās daždesmit minūtes un piedzīvoju vienu no tiem brīžiem, kas atgadās reti, bet iespiežas dziļi atmiņā; tā manī kaut ko atvēra un izmainīja. Gleznota un pārgleznota vairāk nekā gadu pārejas posmā starp Gastona figurālo un abstrakto periodu, tā attēlo deviņus bērnus, kas saspiedušies uz krāmiem pārblīvēta lieveņa. Fonā drūma pilsēta, bērni ietērpti tādās kā karnevāla drānās, dažiem uz sejas maskas, gulošam puikam rokā taurīte; zilganā tumsa kontrastē ar netīri dzeltenīgo un bālo bērnu ādu, rūsgani sārtām maskām un ēkām. Centrālo tēlu Gastons esot gleznojis pēc savas meitas Musas: izstādi pavadošā intervijā viņa stāsta, ka tēvs tobrīd esot gājis cauri krīzei, domājot par Holokaustu un savu nespēju notiekošā šausmas attēlot. Stāvot gleznas priekšā, šausmas manī plūda iekšā tā, it kā es būtu pieslēgts visu pasaules nelaimju kopējai straumei. Ik pa brīdim šausmas pārvērtās par bezizmēra skumjām, un atslēga, kas aizsprostu atvēra vaļā, atradās bērnu acīs. Bērniem nedrīkstētu būt tādas acis. Vienam – smagi domīgas, otram – sakrāli melanholiskas, citam – aizklīdušas neaizsniedzamā tālumā, bet puikam ar papīra tūtas cepuri un mēra masku – caururbjošas. Šo bērnu acīs atspoguļojās gan vardarbības vēsture un ļaunuma pārdzimšana, gan nepagurstoši pārsteidzošā dzīvības turpināšanās visam par spīti un līdz ar to – arī mulsinoša, savāda cerība.
Un vēl arī nosaukums. “Ja tas nebūtu es” vai “Ja tas neesmu es” – meklēju visādus variantus, prasīju tulkotājiem un atdzejotājiem, bet tā arī neatradu nosaukuma versiju latviski, kura iekustinātu to pašu dīvaino vibrāciju, kas rodas ar eksistenciāliem jautājumiem, uz kuriem nav atbildes, to skaitā: kāpēc man ir palaimējies būt šajā gleznas pusē, nevis tajā otrā. Savādi, ja par to mēģina runāt tīrā tekstā, valoda šķiet piedauzīgi noplicinoša. Taču pie gleznas paiet daždesmit minūtes, straume atnāk un pēc tam apsīkst, un abas puses pēkšņi kļūst par vienu veselumu līdz ar domu, ka Gastonam taisnība: mums ir pienākums pieredzēt, būt par lieciniekiem, redzēt un reaģēt, kā nu spējam, skumt, pārdzīvot un mēģināt, un mainīties, lai to spētu izturēt.