Taciņa ārā no meža

Nepiedienīgi īsu laiku, kopumā tikai divarpus mēnešus,¹ Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā redzama Andra Eglīša “Izstāde. Daži iztēles un matērijas satikšanās gadījumi”. Izstādes komanda tās pavadošajā Avīzē² norāda: viņi neticot, ka “vārdu valoda var paskaidrot telpas vai glezniecības, vai būvēšanas valodu”. Mazliet paradoksāli: Agneses Krivades redaktores sleja Avīzei man šķiet viens no precīzākajiem tekstiem, ko Eglīša sakarā esmu lasījis, bet es šai neticībai pievienojos; tā ir viena no centrālajām atziņām, kas piemeklējusi arī mani, par Eglīša darbiem domājot.

Tas gan nenozīmē, ka par mākslu nav vērts rakstīt, un arī glezniecības teorijas ietvarā Eglīša darbi ir bagātīgi pētāmi.³ Taču tas, kas notiek teorētiskas analīzes līmenī, man nekad nav šķitis interesantākais, skatoties uz šīm gleznām un būvēm, drīzāk tās mani ietekmē, no vienas puses, tīri emocionālā un, no otras, atļaušos teikt, metafiziskā veidā. Citiem vārdiem sakot, šie darbi vedina uz domām, kas izvaicā esamību, un uzurda daudz sajūtu. Sekojot šiem pavedieniem, nolēmu šim tekstam sakāmo meklēt nevis baltas lapas rakstībā, bet sarunā, izstādi apskatot kopā ar mammu, gleznotāju un mākslas vēstures pasniedzēju Ilzi Ezernieci. Tas noveda pie vairākām lietām.

Pirmā lieta ir aspekts, ar ko sākās mūsu saruna, bet to pieminējuši daudzi, arī ikviena sieviete, ar kuru esmu runājis par šo izstādi, proti – lielformāta darbu iespaidīgais izmērs un kopīgais izstādes atvēziens. Šķetinot šo domu, nonācām pie minējuma, ka patiesībā runa nav par kādu tur nebūt Eglīša lielummāniju vai mačoismu, bet gan Latvijas mākslas vides “mazumu”. Lai arī Eglīša fiziskās darbības vēriens, arī pie lielajiem darbiem visbiežāk strādājot vienatnē, nevis ar asistentu komandu, brīžiem tiešām liekas pārcilvēcisks, kontekstā tas tomēr izgaismo to, ar cik nelieliem resursiem un līdzekļiem ierasti strādā Latvijas mākslinieki.

Otra lieta – lūk, māte teica šādi: “Man patīk, ka šeit ir brīvības sajūta. Tu vari te ienākt un elpot, un var redzēt, ka to, ko viņš ir gribējis, viņš te ir izdarījis. Tu jūti, ka vieglums un spēks ir ļoti labā kombinācijā. Citkārt man besī ārā, kad darbos it kā ir vieglums, bet var just, ka apakšā nekā nav. Toties te ir gan pamatīgums – viņš kā zemes racējs ir racis un racis –, gan beigās viņš var vēl tā kā uzdejot.” Eglītim tik tiešām piemīt dzidra ticība jēgpilnībai, pietiekami daudz spēka, lai tai sekotu, un aizrautība, kuras priekšā neiedomājamais kaut kādā mistiskā veidā kļūst paveicams. Iespēja to no viņa smelties man šķiet liela laime.

Es pats Eglīša gleznās visvairāk apbrīnoju gaismu. Īpaši to var just vairākos darbos no sērijas “Cauri tumsai”, kas to šķietami izstaro. Prasīju, ar ko to varētu skaidrot; mātes atbilde: “Man šķiet, ka tā ir labas gleznas pazīme. Ir gleznas, kas neizstaro neko. Kāpēc tas tā ir sanācis? Man jau liekas, ka tas atkarīgs no tā, ko mākslinieks tajā brīdī jūt. Un te ir redzama arī cerība. Nevis tu lien pa tumsu un nonāc bezcerībā, bet, ja ieskatās, katrā bildē ir kaut kas tāds, kas tevi pavelk uz labo.”

Noslēgumā, kad lūdzu māti mēģināt noformulēt sajūtu, kas izstādē rodas, viņa atbildēja: “Aha, to es prasu bērniem skolā (smejas). Labi, pamēģināsim. Sajūta ir tāda: tu sēdi mežā, kaut kādā ēnā, tev ir grūti un vēsi, un tu varbūt esi mazliet nomākts un nobijies, un tad pēkšņi tu sajūti, ka kaut kur spīd tā saule un tu tomēr tiksi no tā visa ārā un varēsi izrauties. Te ir kustība, nevis nolemtība.”