Traips te ir

Telpas grīda viscaur izklāta ar sarkanu tepiķi, un katram performances apmeklētājam ir jānovelk apavi. Pie durvīm ir zilu bahilu maisiņš. Kādu brīdi skatos uz to un atceros Dzemdību namu. Palēnām sāk pulcēties skatītāji. Sarkanais tepiķis visiem iekrāso pazodes, no tā viegli reibst galva. Es mazliet nervozēju.

Pirmajā brīdī Ingrīdu nemaz nepazīstu, viņas galvu un augumu nosedz viscaur balts gurķuplēves skafandrs; viņa uzrāpjas uz pieslietām kāpnēm un sāk gleznot tieši uz baltās sienas. Ota ar celtniecības skoču pietīta pie gara kāta. Man gribas domāt, ka tas ir slotas kāts. Ingrīdai kājās ir zelta kurpītes.

Metāla kāpnes brakšķ, Ingrīdai ik pa brīdim kāpjot lejā, lai paņemtu krāsu. Uz sienas lēnām parādās sēdoša meitene. Gleznojums ir patiešām milzīgs. Viņai ir bize, puķaina blūzīte, uz ceļiem saliktas rokas, un uz viņas apakšveļas parādās sarkans traips. Tā nav ne saule, ne acs, ne kāda nomaldījusies zvaigzne vai cita izteiksmīga metafora. Es taču zināju, ka Ingrīdas sarkanā upe ir mēnešreižu upe, bet tik un tā brīdis, kad asinis parādās uz sienas, ir gandrīz vai neticams. Traipam taču te nevajadzētu būt, vai ne. Ne te, ne kur citur. Bet tas te ir.

Gleznošana ilga kādu pusstundu. Tiklīdz Ingrīda sarkanā kleitā izkāpa ārā no baltās kūniņas, saspringums pagaisa, tāpat kā bungu skaņas, ko gleznošanas laikā bungoja melnmataina bundziniece, – un kāds atvēra logu. Performance bija beigusies. Es skatījos uz gleznojumu un uz logu. Ik pa brīdim tos aizsedza apsveicēji, ziedi, daudzi fotografējās pie asins traipa un vīna murdoņā centās sarunāties. Un es domāju par visu, ar ko saistās Ingrīdas gleznojums. Ar Ingas Gailes teikto par klauvēšanos pie ledus vāka, ar “Maigajām svārstībām”, kas izvilka gleznotāju no darbnīcas un nolika tieši priekšā izbrīnītajam mākslas skatītājam, ar izmisuma enerģijas lēkmēm; ar ne-mākslu, ar ne-tēmu, ar bērnību, ar mammu un ar – es attapos. Mana mute kaut ko izklaidīgi runāja ar kādu izstādes apmeklētāju. Noliecis savu kapuces ēnu pār manu vīna glāzi, viņš pēkšņi pagriezās uz atvērtā loga pusi un teica– bet vispār jau, ja tev kā māksliniekam kaut kas principā nepatīk, – lūdzu, tur ir logs.

Es pastiepos uz pirkstgaliem un piesardzīgi pabāzu galvu pār palodzi. Galerija atradās septītajā stāvā, zemu lejā mirgoja Alberta ielas bruģis. Sarunas noplaka un palika aiz muguras. Kļuva tumšs un auksts. Es biju otrpus logam. Nevarētu teikt, ka es lidoju. Kur nu. Bija izdzerta taču tikai viena apkaunojoši vientuļa vīna glāze. Es laikam kritu – bet kaut kā ļoti lēni, jo apkārt pamanīju daudz ko interesantu. No skolas savu meitu veda fotogrāfe Anda Magone. Viņa pamāja man ar roku – dārzu, katrai no mums beidzot vajag savu dārzu!, garām gāja Izolde Cēsniece un teica, ka māksliniekam mācīties vajag. Antropoloģiju, piemēram. Haralds Matulis sēdēja uz trotuāra ar laptopu klēpī un mēģināja aprakstīt visu to netaisnību, ar ko saskaras radošā darba pārstāvji mazajā, draudzīgajā Latvijā. Un augstu gaisā Ernests Kļaviņš, pārliecies pār galerijas palodzi, sauca – turies vairāk pa kreisi, es tev saku, pa kreisi!, bet vējš iepūta viņam bārdā, un galerijas logs ar troksni aizkrita ciet.

Kas ar mums visiem noticis, es nodomāju, plivinoties piecus centimetrus virs Alberta ielas bruģa. Kas tā par abstraktu cīņu starp labo un ļauno, kas “lielajā” mākslā norit augstu kosmiskajā stratosfērā, pārdabisku spēku ielenkumā, melnbaltā krāsu gammā, ne centimetru tuvāk “zemes dzīvei”? Kas ir tas baltzobainais pseidointelektuālisms, uz kura fona Ingrīdas uzgleznotās asinis kļūst tik dzīvas?

Un kur visi palikuši? Bet tad es tumsā sajutu: kāds kūļājas gaisā turpat blakus – pa labi un pa kreisi, visapkārt, daudz. Kāds klusi nosvilpās, un vēl kāds cits teica – mēs dreifējām tumšos ūdeņos, mēs, čaklie malacīši, latviešu mākslinieki, paši sev menedžeri, un mūsu zvīņas ir matētas un neatstaro nekādu gaismu. Sprands sametās gluži stīvs. Deguns tūlīt būs bruģī. Es pacēlu acis. Augstu debesīs mirdzēja Purvīša balvas vientuļā, skaidrā acs.