Skumja saruna ar gleznu

“Šodien Rīgas Rātsnama vestibilā, pie Prezidija zāles, svinīgi tika atklāts bijušā galvaspilsētas mēra Gundara Bojāra (LPP) portrets. Darba autors mākslinieks Sandijs Greiškāns nevēlējās stāstīt par izveidoto portretu, norādot, “lai šis darbs runā par mani”. Kā novēroja aģentūra LETA, bijušo mēru rotā amata ķēde, viņam apkārt attēloti dažādi notikumi, piemēram, jaunā Dreiliņu mikrorajona ēkas, arēna “Rīga”, skats no hokeja spēles, kā arī pilsētas attīstības plāns. Portretā attēlots arī buru kuģis.”

LETA, 2008. gada 28. februārī

Izlasot šo ziņu, lēnām noskumu. Skumjas uzdzina gan Gundars Bojārs, gan Sandijs Greiškāns, gan arī runājošā glezna. To aplūkojot, aizdomājos par dīvaino lauku, kur vairāk un mazāk veiksmīgi mēdz saskarties vara un māksla. Tajā klejo kļūdains pieņēmums, ka ikkatrs kaut kā atveids var tikt attiecināts uz mākslu; apmēram tā, ka stipriem, drošiem un skaistiem vecākiem piedzimst stipri, droši un skaisti bērni, kamēr bailīgiem un kusliem... Gadījumā ar Gundara Bojāra portretu laikam jāpaskaidro, kas, manuprāt, ir tie vecāki. Proti, pasūtītājs un autors, un attiecīgi – viņu abu izpratne par publiskajām attiecībām un par mākslu, vizuālo kultūru vai ko tamlīdzīgu.

Par pasūtītāja – anonīmu domes ierēdņu – izpratni liecina mākslinieka izvēle. Tas nešķiet nekāds saistošais temats, jo diez vai viņu amata aprakstos paredzēta kompetence, kaut vai interese par mākslu. No formāla PR viedokļa viss ir pareizi – tiek papildināta Rīgas mēru portretu kolekcija, kas uzsākta 1901. gadā, kad Janim Rozentālam pasūtīts pilsētas galvas Ludviga Vilhelma Kerkoviusa portrets. Galerijas tradīciju atjaunoja 1994. gadā, un tajā pašlaik esot 15 gleznu. Savukārt par PR saturu – kas ir tas, ar ko papildināt šo kolekciju – liecina jeb “runā” pati glezna. Tāda gleznu runāšana ir dīvaina. Viņa, piemēram, nevar pateikt neko par laikam jau galveno savas rašanās ieganstu, proti, honorāru 5690 latu apjomā, toties mēģina taisnoties, ka centusies būt kārtīgs parādes portrets, rādot attiecīgo personu un kaut ko, kas raksturotu vai simbolizētu tās ietekmi un panākumus. Tomēr rezultātā redzam zilganbrūnu, tādu kā dubļainu gleznojumu (citas Sandija Greiškāna gleznas, ko izdevās apskatīt internetā, arī liecināja par trūcīgo krāsu redzi). Priekšplānā – vīrietis uzvalkā, kura žakete beidzas dīvainā vietā – tieši līdz ar kompozīcijas apakšējo malu – un pataisa figūru drusku līdzīgu maisam vai kam tādam. Vīrieša rokas sastingušas žestā, kas pieļauj visdažādāko interpretāciju; tas nav ne īsti aicinošs, ne īsti bezpalīdzīgs, un rada iespaidu, ka šis cilvēks vai nu gaida kaut ko iekrītam pavērtajās plaukstās vai arī kaut kas tajās ir bijis, bet pazudis. Tikpat labi šāds žests puslīdz atbilst kādai no ķīniešu ci-gun pozām, kas vingrošanā akumulēto enerģiju nogādā svarīgākajā punktā vēderā. Nosacītā brūnganā fonā ap šo personu telpiski neskaidri definēti lidinās objektu un darbības atveidi tādos kā gaišākos oreolos. Visdīvainākā šķiet hokeja spēle – tā “notiek” it kā arēnas “Rīga” priekšā, to ierobežo tādu kā prožektoru gaismas kūļu diagonāles, kas izgaismo norisi pie hokeja vārtiem, tālāk kaut ko saprast ir vēl grūtāk, bet krustotās bālganās svītras tiešām pievērš uzmanību. Apmēram līdzīgā “gleznieciskā sviestā” grimst arī pārējās ainiņas, haotiski un blīvi noklājot fonu. Autors, neatrodot kādu oriģinālu vai vismaz pieklājīgu pieeju, ir atturējies izmantot arī pietiekami plašo mākslas vēstures piedāvājumu ar dažādām reprezentatīvā portreta tradīcijām, kas, pietiekami veikli izmantotas un interpretētas, sniegtu attēlotajai personai vēl papildus svarīgumu, kas atklātos netiešā salīdzinājumā, piemēram, ar faraoniem, cēzariem vai vēlāku laiku valsts un baznīcas varas pārstāvjiem. Liecības par pirmajiem portretiem atrodamas jau 27 000 gadu tālā senatnē, kā liecina cilvēka sejas zīmējums uz alas sienas, ko pirms pāris gadiem atklāja Francijas rietumos. Portretu veidošanas iemesli bijuši ļoti dažādi – no vienkārša azarta atveidot vizuāli tveramo realitāti līdz psiholoģiskām studijām, formālām deformācijām kustības iespaida, emocionālas ekspresijas radīšanai, kādu ideju iemiesošanai utt., bet reprezentatīvā funkcija jau kopš Senās Ēģiptes kultūras ir viena no galvenajām. Mākslinieki atbilstoši dažādu laikmetu un sabiedrību modei un konjunktūrai operējuši ar mērogiem, proporcijām, pozām, žestiem un, protams, visdažādāko varas atribūtiku – zižļiem, scepteriem un tamlīdzīgi. Pēc fotogrāfijas izgudrošanas gan liela daļa pasūtītāju pievērsušies šim medijam, un šķiet, kopš Abrahams Linkolns paziņoja, ka par uzvaru ASV prezidenta vēlēšanās var pateikties Metjū Breidija izdarītajam uzņēmumam, jo tajā 19. gadsimta 60. gadu sabiedrība, kuras vizuālā pieredze vēl nebija slavenību seju un augumu pārpilna, ieraudzīja, ka cilvēks, kuram uztic valsti, izskatās gluži pieklājīgi, rezultāti joprojām neliek vilties. Mūsdienās jebkurai daudzmaz reālistiski iecerētai gleznai jākonkurē gan ar fotogrāfijām attēlojuma ticamības ziņā, gan ar citām, veiksmīgākām gleznām, gan ar dažādu citu mediju un veidu mākslas darbiem, reklāmas klipiem u.c.

Tomēr ir viens aspekts, kurā Bojāra portreta gleznieciskais risinājums varbūt uzrāda īpašu formas un satura vienību; proti, izvēlēto sižetu puspatiesā daba. Piemēram, burinieku parāde notiek Rīgas līcī, kur Brīvostas zemes un ap tām esošie dabas parki tiek iznomāti naftas un ķīmisko produktu termināļu biznesam, savukārt aizsāktais Rīgas attīstības plāns nesen tiesā atzīts par Satversmei neatbilstošu. Attiecībā uz jauno apbūvi uzreiz prātā nāk vismaz pāris pilsētbūvniecisku un tiesisku skandālu, ar ko asociējas Bojāra ietekmīgo pārvērtību laiks Rīgā, proti, Stockmann un “Saules akmens”. Nevilšus ienāca prātā, ka Sandijs Greiškāns nav pirmais mākslinieks, kas centies attēlot Gundaru Bojāru viņa panākumu sakarā. 2004. gadā izstādē “Piemineklis Rīgas līcim” bijušajā Rīgas domes ēkā tika izstādīts Aleksandra Seržanta teksts, kas bija iecerēts kā pieminekļa projekta apraksts: “Rīgas līcī, kas zaļganiem viļņiem apskalo mazās lepnās Latvijas krastus, slejas krāsainā metāla naftas platforma. Uz tās atrodas pamatīga Rīgas domes ēka ar bāku, kas rāda ceļu izsalkušajiem tankeriem. Blakus domei – ložmetējs un Aināra Šlesera bronzas statuja ar Bībeli rokās (arī no bronzas). Katru reizi, kad piesūcies tankeris pamet ostu, ložmetējs izšauj uz Rīgas pusi. Uz platformas gaisā lidinās stratostats Gundara Bojāra apveidā. Uz tā atrodas prožektori, kas arī izgaismo pieminekli nakts laikā. Pieminekļa kopējais augstums 999 metri un svars 666 tonnas. Tas tiks uzcelts Rīgas Attīstības komitejas vadītāja pārraudzībā. Dod Dievs visiem veselību!”