Jirgens Vallers. „Kristīgais aborts”, 1974. Izstāde.
Jurgena Vallera glezna „Kristīgais aborts” ir neliela. Tieši tik neliela, ka to var nepamanīt. Atturīgā gleznošanas maniere un relatīvi pieticīgais izmērs darbojas kā kamuflaža. Uz virtuves galda ir saburzīts pārklājs, dvielis un spilvens. Plauktā rindojas pāris instrumentu un kastīte ar uzrakstu Tampax. Pie sienas karājas krucifikss, aiz kura kāda roka iespraudusi sīklapainu zaļu augu. Divas sievietes atrodas telpā. Viņu klātbūtne, kā to precīzi novērojusi Rasa Jansone, ir kļuvusi caurspīdīga, tik nepārprotama, ka to vairs nesaskata.
Tas ir precīzs fotogrāfisks paradokss: jo intensīvāk kaut kas ir klātesošs, jo vieglāk to pārreģistrēt kā fonu. Sallija Manna to zināja, fotografējot savus bērnus, kas kļuva neredzami tieši savas tuvuma dēļ. Vallers šo mehānismu izmanto gleznotāja rīkos: divas sievietes virtuves telpā ir tik ierasta aina, ka acs pārlec pāri.
Jansones teksts par šo darbu ir īss, gandrīz lakonisks, bet tā struktūra ir mākslinieciski drosmīga. Viņa no vienas uzgleznotās virtuves izlaižas plūdumā pa neuzgleznotajām. Virkne virtuves telpu, katrai savs galds, savs apstākļu komplekts, balta aploksne ar naudaszīmēm, kas pāriet no rokas rokā. Pieaugušie cilvēki, pieaugušas situācijas, un starp tām viss spektrs no klusa klusuma līdz sīkajam rūpīgi sakārtotam melam. Teksts to lasa kā panorāmu, ne kā morāles mācību, un tieši tas piešķir tam spēku. Spriests netiek. Sievietes sēž pie galdiem. Rokās ir aploksnes.
Vallers gleznoja 1974. gadā. Rietumvācijā. Tas nozīmē: divus gadus pēc tam, kad Bundestāga atcēla pilnīgu aizliegumu un ieviesa pārejas regulējumu, kas tik un tā pameta medicīniskās un sociālās izvēles pelēkajā zonā. Tas nozīmē arī: vienlaicīgi ar protestiem un pretprotestiem, ar baznīcas paziņojumiem un feministu plakātiem. Oto Diksa tradīcija Vācijā bija skola, kurā mācījās uzgleznot ķermeņus kā liecību, ne tikai kā tēmu. Vallers no šīs skolas nāk, bet paņem pretējo lēmumu. Nekādu kailu ķermeņu. Tikai virtuve. Tikai krēsls, spainis, krucifikss.
Sī askētiskā izvēle ir gleznieciskais arguments. Kamēr tā laika politiskais attēlojums bieži prasīja demonstrativitāti, Vallers atstāj telpā tukšumu, kurā skatītāja iztēle ieliek savus piepildījumus. Sīklapainie augi pie krucifiksa mainās no ziemas uz vasaru; Jansone to piemin kā garāmejošu novērojumu, un tomēr tieši šis details atver laika dimensiju, ko glezna citādi slēpj. Telpa ir mūžīga tagadne, bet augi liecinās par cikliem.
Jansones tekstā parādās pātaga. Fiziski priekšmets, kas novietots blakus gleznai izstāžu zālē, nav gleznas daļa, bet kļūst par darba nozīmes ierosinātāju. Kāts, iegravēts uzraksts, dzirksteles. Vallers gleznoja 1974. gadā; pātaga ir vēlāka interpretācija, instalācijas lēmums, kas ar fizisko smagumu un tekstūru komentē to, ko glezna attēlo tikai netieši. Tas ir gandrīz Jozefa Boisa žests: materiāls kā arguments, nevis ilustrācija. Taču Jansone šo žestu neiztulko viennozīmīgi. Viņa to atstāj atvērtu: pātagas šņākoņa ir „pazīstama dziesma”, un šajā pazīstamībā ir viss. Nosodījuma balss, kas tik ilgi atkārtota, ka klausītājs to sagaida un gandrīz gaida jau iekams tā izskan.
Skatos uz virtuves galda saburzīto pārklāju. Mākslas vēsturē ir kāda ilga tradīcija lietot gultas veļas krunkas kā laika liecību: Šardens, Vermērs, Ēgons Šīle. Krakas, ko veida cilvēka svars uz auduma, ir vienīgā figūras nospiedums, kas paliek redzams, kad figūra ir prom. Vallers gleznā atstājis tieši to: nospiedumu bez ķermeņa. Divām sievietēm ir sejas un ķermeņi, bet tās ir kļuvušas caurspīdīgas. Savukārt spilvens, dvielis, pārklājs saglabā siltumu.
Tas ir vizuālas politikas akts, kuru Jansone saprot instinktīvi, lai gan to tiešā veidā nesauktā vārdā. Viņas teksts iet cauri virtuves telpām kā ekspozīcija bez recenzenta komentāra. Lasot, jūti kā viņa apzināti atsakās no tiesāšanas, lai lasītājs paliktu neaizsargāts priekšā faktiem. Tas pats mehānisms darbojas gleznā. Vallers nedod morāles atslēgu. Krucifikss ir tur, kur tas ir, un zaļie augi aug ap to, un gads mainās.
Jansone beidz savu tekstu ar klusumu. Vecākās sievietes roka, balta aploksne, un šajā virtuvē valda klusums. Vallers beidz savu gleznu ar divām caurspīdīgajām figūrām, kuras ir un kuras nav. Abi šie beigu punkti apgriež ierastās uzmanības hierarhijas. Tas, kas redzams, kļūst fons. Tas, kas nav uzgleznots, aizpilda visu telpu.
Klusums nav neesamība. Tas ir veids, kā turēt ko rokās nenolaižot.
