Jānis Šneiders. „Vārti”. No gleznu sērijas „Vieta”, 2019.
Desmit, varbūt padsmit gleznas. Melnbaltas, nelielas, konstruētas ar viena punkta perspektīvu kā mācību grāmatas ilustrācija par eiklīdisko telpu. Flīžu rūtojums artikulē grīdu un sienas, un kaut kas, kas nav gluži objekts, vairāk šķērslis, aizsedz perspektīvas dziļumu. Fons ir melns. Vai pazūd tumsā, vai aiziet tukšumā, kā Vents Vīnbergs raksta savā lasījumā, ir jautājums, ko katra glezna atver un nekādā veidā neaizver.
Šāda minimālisma priekšā parasti pirmais reflekss ir saskaitīt atsauces. Maļevičs, protams. Vīnbergs to nosauc tieši: „Melnais kvadrāts” kā neizbēgams horizonts, pirms kura un pēc kura glezniecība nezina, kur likt rokas. Taču Vīnberga lasījums piedāvā kaut ko precīzāku nekā šo zināmo žestu. Viņš saka, ka „Kvadrāts” ir summa, visu bijušo un nākamo attēlu sakopojums vienā plaknē. Un tad piebilst, ka Šneidera cikls šo summu nenoraida, bet parafrazē. Ne revolūcija, ne eshatoloģija. Kaismīgs „heurēka”.
Manuprāt, šī ir precīzākā lieta, ko par šīm gleznām var pateikt, un tieši tāpēc ir vērts pie tās palikt ilgāk.
Perspektīvas konstrukcija, ko Šneiders izmanto, ir aptuveni piecsimt gadus veca. Brunelleski, Alberti, vēlāk Pjero della Frančeska, kurš to pārvērta par gandrīz mistisku instrumentu, par telpas matemātisko skaistu. Un tad modernisms to apgāza, dekonstruēja, pasludināja par buržuāziskās pasaules metaforu. Cézanne izjaucot māja Provansā. Pikaso taisot divas acis vienā profilā. Maļevičs ar vienu sitienu likvidējot visu iepriekšējo. Šāda vēsture ir pazīstama, un mākslinieki, kuri šodien strādā ar klasisko perspektīvu, to zina ļoti labi. Viņi nav naivi. Viņi ir pāri-naivi.
Ko nozīmē gleznot telpas karkasu 2019. gadā, kad šo pašu formu izmanto fizikas populārzinātnes grāmatas, lai izskaidrotu laiktelpas izliekumu? Vīnbergs ievēro to: Šneidera gleznas ir arī ilustrācija kosmolōģijai, tumšajai enerģijai, tai lielajai nezināmajai daļai, kas aizpilda redzamā pretējo pusi. Melnais fons nav tukšums glezniecības nozīmē. Tas ir tumšais fons fizikālā nozīmē. Un rūtojums ir redzamais, reģistrējamais, tas mazais procents, ko varam nosaukt.
Šo dubulto lasījumu, glezniecības vēsturisko un kosmolōģisko, Šneiders, šķiet, ir ielicis apzināti. Bet ir vēl trešais slānis, uz kuru Vīnbergs norāda tikai garāmejot, un tas mani interesē vairāk nekā pārējie divi. Tas ir jautājums par gleznu īpašniekiem.
Klasiskā formāta kamerglezniecība 21. gadsimta sākumā dzīvo dīvainā stāvoklī. No vienas puses, tā ir nišas prakse, ko liels mākslas tirgus sistemātiski pazemina. No otras, tā ir precīzi tas, ko vēlas izkārt viesistabā tie paši intelektuāļi, kuri publiski atbalsta konceptuālo mākslu. Trompe-l’œil, barokāli griestu efekti, Mīsa van der Roes sterilas telpas. Vīnbergs saka: brīvi no šīs sajūsmas nav pat vislabāk izglītotie. Un Šneiders šajā ainā būtu piemērots. Bet viņš zina, ka ir piemērots, un tas padara viņu arī par šīs situācijas kritiķi.
Tas ir smalkākais punkts. Darbs, kas iederas visur un tādēļ nekur pilnībā nepieder. Kas ir pietiekami dekoratīvs, lai to varētu izstādīt dzīvojamajā istabā blakus Murano stiklam, bet pietiekami analītisks, lai tas iedarbotos arī tad, ja tu zini Brunelleski un Maļeviču. Šāda dubulta pieejamība nav kompromiss. Tā ir viens no veidiem, kā glezniecība var turpināt eksistēt bez atvainošanās.
Man šķiet, ka Vīnberga teksts šo spriedzi precīzi nosauc, bet apstājas pirms tās pilnīga izvērsuma. Viņš konstatē, ka Šneiders iederētos dažādos kontekstos un būtu to kritiķis. Bet nepasaka, kādas sekas tam ir žestam pašam. Jo ja darbs ir vienlaikus saturs un komentārs par savu potenciālo atrašanās vietu, tad tas prasa skatītāju, kurš spēj abu lietu vienlaicību noturēt redzes laukā. Šāds skatītājs nav nedz lajus, nedz gluži speciālists. Tas ir kāds, kas pieradis skatīties ar divām acīm vienlaicīgi, ka arī tad, kad glezna rāda tikai vienu punktu, kurp viss virzās.
Šneidera „Vārti” no sērijas „Vieta” ir tieši tāds darbs. Vārti uz perspektīvas dziļumu, aiz kura ir melns. Bet arī vārti uz vēsturi, kas tur krājas, slānis pa slānim, no Grānta Vuda loga līdz Luksoras piloniem, un ko glezna neaizsedz, tikai parāda, ka aiz vārtiem kaut kas ir, ko nesaskatīt nevar.
