Zaļās brilles

Atzīšos, ka man ir niķis pirms miega telefonā ritināt dažādus piedāvājumus – sākot ar sludinājumiem “pārdod dzīvokli” vietnē ss.lv un beidzot ar antikvariātu un mākslas izsoļu katalogiem. Tas ievieš patīkamas nianses pusnomoda stāvoklī: no vienas puses, es esmu pats savā gultā, kur vienmēr jūtos vislabāk, no otras – kaut kur tālu prom, klīstu pa svešām virtuvēm un guļamistabām vai pārmaiņas pēc izvēlos satriecošus Art deco priekšmetus Santelmo krāmu tirgū Buenosairesā. Reizēm šādos ceļojumos uzduros attēliem, pie kuriem gribas atgriezties arī nākamajā un aiznākamajā naktī. Piemēram, februāra sākumā galerijas Jēkabs rīkotās izsoles virtuālajā katalogā ieraugu kādas gleznas reprodukciju; uzreiz nemaz neievēroju, ka oriģināls ir pavisam neliels, pat sīks. Paraksts: Biruta Delle (1944), Saulesbrilles, 1959. gads, kartons, eļļa, 22,5 x 37 cm. Nav grūti sarēķināt, ka autore bijusi tikai 15 gadus veca. Albumā “Biruta Delle”, ko 2013. gadā izdevusi galerija Daugava, šis pats darbiņš datēts aptuveni – “ap 1959. gadu” –, bet izmēri gan tie paši. Vēlāk pārliecinos, ka izsolē piedāvātais ir vēl mazāks, jo prāvas kartona malas nosedz ierāmējums. Lai kā būtu, saprotams, ka šis ir iesācējas meitenes darbiņš, no laika, kad Biruta Delle vēl apguva glezniecības pamatus studijā pie Anša Stundas, kuru viņa vēlāk bieži ar pateicību pieminējusi. Tas, lūk, arī manai iztēlei liek aizklīst pavisam citur – laikmetā un apstākļos, ko nekad neesmu piedzīvojis. Lauzu galvu: nez kur šī meitene tolaik, īsajos atkušņa gados, ņēmusi tik sasodīti stilīgas brilles? It kā pati Žaklīna Kenedija būtu atsūtījusi! Un vai šīs brilles ir gleznotas, jūsmojot par to dizainu vai nesekmīgi cenšoties distancēties – nesekmīgi tādēļ, ka sajūsma staro no kartona tik un tā! Jāpiebilst, ka latviešu mākslā reti parādās priekšmeti, saistīti ar konkrēta laika modi, tradīcija prasa izvēlēties tādus, kas būtu pārlaicīgi, – krūkas, ziedus, augļus.

Gleznojot studiju, mākslinieks allaž risina kādu uzdevumu – vienalga, pasniedzēja vai paša uzdotu. Brilles ir diezgan izaicinošs priekšmets, ko Delle uzzīmējusi godam – viena kājiņa attēlota pretskatā, bet pats briļļu korpuss un otra kājiņa rakursos –, tomēr nerodas bažas, ka, uzliktas uz acīm, brilles varētu stāvēt šķībi. Iezīmējas arī autores rokraksts, kas, vēlāk attīstīts daudzas desmitgades, saglabā nemainīgus elementus – paradumu gleznot biezām krāsām, it kā cīnoties ar to pretestību, izteiktu siltu gaismu un vēsu ēnu kontrastu. Savukārt briļļu korpusa neganti zaļās plastmasas sakausējumā Delle pamanījusies iemēģināt triepienu, ar kādu vēlāk attēlo koku lapotnes.

Bet manas pirmsmiega fantāzijas neapstājas pie konkrētās glezniņas vien: kā diapozitīvi ar klakšķi acu priekšā uzrodas pavisam citas mākslinieces – Vijas Celmiņas – darbi. Viņa dzimusi mazliet agrāk par Delli (1938), bet mazliet vēlāk, 1964. gadā, uzgleznojusi darbu sēriju, ko arī viegli noturēt par vienkāršām studijām: aploksne, gaisa sildītājs, jocīga galda lampa ar divām galvām. Celmiņai tie nebija signāli no tālas, pārticīgas dzīves kā Dellei, bet apkārtesošās banalitātes atribūti. Tēma kļūst skaidrāk redzama, kad Celmiņa pievēršas televizoram, kurā redzama gaisa kauja. Jāatzīmē, viņas gleznotājas meistarība šajā periodā vēl ne tuvu nav virtuoza. Taču salīdzinājumā kļūst skaidri redzams, ka mākslas darbu nozīmes uzrodas ar laiku, tos aplūkojot it kā atpakaļskata spogulī: Celmiņas gleznotie priekšmeti pieder pie popārta un fotoreālisma klasikas, ko saista ar patērētājsabiedrības kritiku. Internetā uzeju ziņu, ka, piemēram, “Šķīvis ar nazi” kādā izsolē pārdots par 300 000 dolāriem. Delli apkārtējā banalitāte nekad nav interesējusi, un apkārt jau arī nebija pārāk daudz, ko patērēt, kur nu vēl kritizēt. Viņa izvēlējās gleznot ainavas un cilvēku tēlus ar sirreālu noskaņu.

Birutas Delles “Brilles” izsolē tika piedāvātas ar sākumcenu 150 eiro, bet pircēji nepieteicās.