Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
2000, Manchester Files
Noskaņojums: klauna līķis, atrasts cirka aizkulisēs
Vieta: virtuvē ar tēju
Cilvēki: draugi, kas neuzdod liekus jautājumus
Leonīds Fjodorovs ir tas cilvēks, kura balss un nervozi smīnošās acis cieši saistītas ar Pēterburgas grupu Auktsion (tā viņi to rakstīja latīņu burtiem, bet krieviskajā nosaukumā izmantoja lielo cieto i pa vidu). Padomju laikā tie bija trakulīgi panki, kuru bezkaunīgos dziesmu tekstus milicija nespēja uztvert pat kā pretvalstiskus, vēlāk viņi draudzējās ar Aleksandru Hvostenko, stilizējot izjustas dzērāju dziesmas ar mistiskiem un simboliskiem Veļimira Hļebņikova tekstiem. Tad sekoja klusums, veco ierakstu jauni izdevumi, Fjodorova soloalbums Četrarpus tonnas (nosaukums atspoguļo summu, par kādu viņš tobrīd bija iekūlies parādos), koncerti dīvainos akustiskos ansambļa sastāvos un nu — ilgi gaidītais jaunais albums, kas gan pieteikts kā Volkova trio garadarbs, taču pauž to pašu veco Auktsion pasaules uztveri — bezjēdzīgu burtu savienojumu veidotas frāzes, dzērumā nosapņoti tēli un šķiršanās sāpju atstātie asiņojošie trombi smadzenēs. Ieraksta režijas kvalitāte ir tik īpatnēja, ka prasa pietiekami labas kvalitātes atskaņojošo tehniku, lai varētu sadzirdēt dziesmu vārdus, taču šaubu nav — tās ir dziesmas par mīlestību, cietsirdību un jumtu, kas aizbraucis. Pievērsiet uzmanību Fjodorova dziedāšanas manierei — gan tembrā, gan intonācijā ir jūtams tas, ka viņš, pat visskumjākās dziesmas dziedot, smaida. Nu, tā kā tāds dumjš.