Galā tikai Maurīcijs

Novembra vakars. Tumšs. Skumji. Tik skumji, ka zem grūtsirdības blīvuma grūti apjaust kādu vēlēšanos. Zināms, ka tai jābūt — nevar nebūt — taču uztaustīt neizdodas. Arī pašironijas sājais smiekliņš tik tikko saklausāms. Ko darīt, ja negribas darīt neko? Tikai to, kas iesākts. Piemēram, iet. Liek vienu kāju otrai priekšā un tā daudzas reizes. Mērķa nav, taču apstāties būtu bezjēdzīgi. Turklāt iela vieš cerību uz nejaušību, uz vēlmes rašanos, jo nemitīgi kaut ko piedāvā. Lai arī ne izeju, tad vismaz ieeju. Vai, kā piemēram, Alunāna iela, vairākas ieejas. Vismaz tās kreisā puse (no Elizabetes ielas raugoties) — jo Lielbritānijas un Zviedrijas vēstniecībās, kas atrodas labajā, tā vienkārši vis neieiesi.

Trīs apelsīni ir vienkārša ieskrietuve, kas patiesībā nepiedāvā neko, izņemot varbūt uzmācīgo jautājumu, kāpēc un kā tā vispār var pastāvēt. Dņipro nav peļama vieta, ja gribas paēst kā daždien ukraiņu mājās un pēc pēdējā kumosa mērķtiecīgi doties tālāk — dirnēšanai šī šaurā bezlogu telpa nav piemērota, turklāt vakaros ir slēgta. Oāze, gluži kā Trīs apelsīni, ir dīvaina vieta — nekad neesmu redzējusi tur vairāk par trim apmeklētājiem (īstie “trīs apelsīni” —— kā tai, šķiet, itāļu bērnu grāmatiņā?), taču tā pastāv jau vairākus gadus un, atšķirībā no Apelsīniem, ir solīdi iekārtots un dārgs restorāns. Vēl ir arī nesen atvērtais Diplomāts, kas, savukārt, būtu pelnījis “oāzes” nosaukumu, jo tieši to tur raduši ļaudis, kam ēdot un dzerot patīk sarunāties svešvalodās. Skandināviskā virtuve ir teicama, taču atmosfēra zināmiem noskaņojumiem ir par intīmu — kad nezini, kur likties, nez vai ieteicams piepeši attapties zviedriski omulīgā un gaumīgā ēdamistabā.

Bet iela — kā viss — reiz beidzas. Palikusi tikai viena iespēja, uz paša Kalpaka bulvāra stūra, un tas ir Maurīcijs jeb Mauricius, kā tīkt tā īpašniekiem.

Kā daudz kas šai apkārtnē, Maurīcija nosaukums ir nejaušība. Remontējot telpas, virs durvīm atklājies mistisks “M” (mīlestība vai morāle? Varbūt burta dēļ te padomju laikos iekārtoja zagsu?) Prātojuši, kā to izmantot, un tā nu, lūk, Maurīcijs, kurš esot ceļotāju aizgādnis. Nezinu, vai “ceļotāju kluba” koncepcija radusies pirms vai pēc burta atrašanas, taču interjerā tā īstenota aizrautīgi. Pie griestiem karājas dažnedažādi priekšmeti — murdi, tīkli, ķeseles un smeļamie, rungas, nūjas un zobeni un vēl neskaitāmi daikti, par kuru izcelsmi un pielietojumu zināms tikai restorāna direktoram Visvaldim Klintsonam, viņa sievai un viņu apmeklēto eksotisko tirgu pārdevējiem. Te ir nieciņi un dārgumi, oriģināli un imitācijas. Pretī ieejas durvīm sēž Aivara Vilipsôna darināts Buda, kura omulīgajam vēderam par modeli esot kalpojuši paša meistara apaļumi, bet turpat netālu pie sienas karājas garspalvains ķīniešu vai vjetnamiešu rīsa novācēja lietustērps. Terrakotas sienas (bet viena piepeši mīksti polsterēta), mozaīkas grīda, mīksti dīvāni ar lieliem spilveniem — tā kā Ziemeļāfrika, kā Tūkstots un viena nakts. Ēdienkartes iespiestas uz pergamenta, kas imitē vairākus gadsimtus vecu eiropiešu karti, šur tur manāmi zīmējumi, kas, savukārt, atdarina primitīvo cilšu sakrālos ornamentus. Tā ir vizuāla pārbagātība, kas sākumā šķiet nogurdinoša — kā nogurdinoši ir staigāt pa svešu pilsētu, kur acs nav iemācījusies fiksēt svarīgāko, bet mazsvarīgajam slīdēt pāri. Priekštelpā — turpat, kur Buda un lietustērps — ir arī televizors, kurš vakaros mēdz rādīt itin pikantas lietiņas. Televizora tuvumā sastopams garderobists, uz kura galdiņa novietots diskrēts šķīvītis ar aicinošo uzrakstu Thank you (Rīgā, manuprāt, unikāla parādība). Savukārt aiz lielākās, caurstaigājamās ēdamzāles, kurā atrodas arī bārs un durvis uz virtuvi, ir neliela (arī caurstaigājama) telpa, kur reizēm notiek dejas (DJ — Loks un Puķītis, taču vairākos apmeklējumos pēdējo dažu nedēļu laikā tā arī nav izdevies viņus sastapt) un zibinās apaļā grozīgā griestu bumba. Aiz šīs telpas seko, manuprāt, visomulīgākā, stilistiski tīrākā un vizuāli atturīgākā Maurīcija zālīte, kur vismaz dienā var ieturēt klusu, patīkamu maltīti. Pēdējā apmeklētājiem pieejamā telpa vakaros nereti tiek izīrēta lielākām kompānijām. Vārdu sakot, Maurīcijs acīmredzami tiecas piedāvāt visu visiem — no dzīves svinētāja līdz pasīvam tās vērotājam. Šķiet, ka arī mūzikas izvēli lielā mērā nosaka viesu sastāvs — kad vairākums ir lēkātgribošie, skan tādi gabali, pie kuriem vecīgāks ķermenis vibrē kā pie tuvumā darbojošos pāļu dzinēja, taču bieži vien klausāms arī džezs, vai, ja palūdz — afrikāņu etno. Un tas viss vietā, kuru Klintsona kungs, piemēram, dēvē par “ģimenes restorānu”!

Tiesa, iespējams, viņš runā par ēdienkarti, kur karsto uzkodu iedaļā bez tortijām (Maurīcijs gan raksta —— “tortilljas”) ar čilli (pareizi — čili) (Ls 3,20), vistas spārniņiem ar zilā siera mērci (Ls 3,30), kalmāru gredzeniem ar zviedru mērci (3,00) atrodami arī bērnu iemīļotie frī kartupeļi (Ls 1,50). Vēl tur ir arī šobrīd modē esošās vistu akniņas — “ar dārzeņiem un mērču grozu” (Ls 2,90), taču citviet Rīgā tās gatavo garšīgāk — tās, ko Maurīcijā ēdu es, bija par daudz saceptas, bet solītie dārzeņi — kā jau neapstrādāti zaļumi — visai garlaicīgi. Garlaicīga ir arī aukstajai uzkodai piedāvātā “siera izlase” (Ls 2,20), turpretim tatāru bifšteks (Ls 3,50) ir godīga gaļēdāja prieks. Vispār ar gaļu (un, šķiet, arī ar zivīm) pavārs apietas godprātīgi. Garšīgs ir bijis gan steiks Maurīcijs (Ls 5,50), gan grillētā vistas fileja ar dārzeņiem (Ls 5,70), gan paipalas (Ls 7,50) (tiesa gan, tām un arī minētajam steikam mazliet par daudz jūtama marinādes, t.i., etiķa garša); kāds mans kolēģis par labu atzina arī jūras kokteili. Klupšanas akmens virtuvē ir piedevas — tās ir visai vienveidīgas, turklāt kvalitāte, škiet, tiek upurēta par labu demokrātiskajām cenām (kad reiz pienāks gals iecienītajai praksei izmantot paciņu rīsus un konservētu kukurūzu?) Toties visatzinīgākos vārdus pelnījusi izcilā tomātu zupa, kā arī deserti —— sevišķi kūkas, kuras ēdienkartē nemaz netiek uzrādītas. Ar izdomu tiek gatavoti arī salāti (vēža gaļa ar avokado; garneles ar vīnogām un ceptām mandelēm, kanibālu salāti — ar cūkas austiņām — cepti baklažāni ar marinētiem ķiplokiem un kornišoniem).

Vīnu karte Maurīcijā ir samērā plaša, kā sortimenta, tā cenu ziņā (10 līdz 312 lati par pudeli). Patīkami, ka vīns tiek pasniegts kā pieklājas — dodot pirmo malku nogaršot pasūtītājam pat tad, ja tā ir sieviete. Apkalpošanas līmenis, manuprāt, ir tieši tas, ar ko Maurīcijs var pamatoti lepoties. Oficianti ir laipni, draudzīgi, ar humora izjūtu un labi orientējas gan ēdienu, gan vīnu kartē — šajā pilsētā tas joprojām ir retums. Kaut arī restorāns oficiāli tiek slēgts pusnaktī (virtuvi slēdz tikai dažas minūtes iepriekš), te tiek turēta godā tradīcija “ līdz pēdējam viesim”, turklāt nekā neliekot manīt, ka laiks mazgāt grīdu, aiziet pēdējie tramvaji u.tml.

Zināmās situācijās Maurīcijs patiešām var izrādīties pēdējā cerība. Tiem, kam cerību nav, priekšā ir tikai bulvāris un tālāk parks, tumsa un skumjas.