Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Giorgijs Šengelaja
Pirosmani, 1969
Droši vien tieši pateicoties Georgija Danelijas un Otara Joseliani filmām manī ir noturīgs priekšstats, ka gruzīns ir skumji priecīgs, bezrūpīgs vīrietis, kurš labprāt iedzer vīnu, dzied un dejo. Tavernas, vīri pie galda ir arī viens no iemīļotākajiem gruzīnu gleznotāja Niko Pirosmanašvili gleznu sižetiem. Filma arī atgādina Pirosmani gleznas – gandrīz bez tuvplāniem, ar statiskiem kadriem, cilvēkiem, kas nostājušies pareizi un skaisti. Par Pirosmani dzīvi zināms maz, varbūt tāpēc filmā mākslinieka dzīve tiek atvasināta no viņa gleznām; tās it kā skatās, vēro savu autoru, piemēram, slavenā “Žirafe” krogū vai “Govis” pie vientuļā veikaliņa durvīm. Naivisms, ja tā to drīkst saukt, izpaužas arī varoņa darbībā – Pirosmani nabagiem atdod visu veikala mantību, bet bērnam plaukstās ielej medu. Arī dialogi ir pavisam vienkārši: “Ko tu dari?”, aukstā patrepē gulošajam Pirosmani jautā uzraugs. “Es mirstu,” atbild Pirosmani. Skatoties “Pirosmani”, nāk prātā Andrē Bazēna sacītais, ka filma gleznai “noņem rāmi” un dod jaunu eksistences formu. Lai nu kā, Pirosmani man patīk ļoti, kaut arī viņš nav tas pats Danelijas un Joseliani bezrūpīgais gruzīns.