Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Bīti: grafiska vēsture
Hārvijs Pekars u.c., teksts, Pols Būle, red., Eds Piskors u.c., ilustrācijas
Ņujorka: Hill and Wang, 2009
Tā nu atgadījies, ka vienu no pirmajiem komiksiem mūžā lasu, Balzaka vārdiem runājot, kā “sieviete zināmā vecumā”. Bet formāts, kaut gan tēmēts nevis man, bet tai auditorijai, kurai jau kādu trešo ceturto paaudzi pēc kārtas – pirmoreiz, svaigi un satriecoši – trāpa Ginsberga “Kauciens”, Keruaka “Ceļā” vai Berouza “Kailās pusdienas”, mūžam jauneklīgo bītu kolektīvajai biogrāfijai, protams, atbilstošs. Lai arī bīti daudzu ieskatos (gan popularitātes virsotnēs, gan tagad) bija tikai “sekss, narkotikas un automašīnas” un viņu dēļ radies milzums sliktu pakaļdarinājumu ar nepamatotu pretenziju uz dzeju, “bītu paaudze” ir noturīgs zīmols pēdējam laikmetam amerikāņu literatūrā, kad dzejniekiem un rakstniekiem bija prāva ietekme uz sabiedrisko domu (tiesa gan, bīta Amiri Barakas – viņš arī Līrojs Džounss – bijusī sieva Hatija ironizē, ka visa “paaudze” viegli ietilpusi viņas viesistabā). Neko jaunu par bītiem grāmata neatklāj, šur tur minētie “fakti” drīzāk ir vai nu pašu bītu, vai daiļliterātu radītas leģendas, taču tā ir gluži pieklājīgs ievads “bītoloģijā”, sevišķi piemērots tiem, kuriem šķiet, ka uztvert “būtisko” iespējams arī neiedziļinoties garos vai sarežģītos tekstos.