Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Horhe Luiss Borhess, Osvaldo Ferrāri
Novaja vstreča. Ņeizdannije besedi
Jauna satikšanās. Nepublicētas sarunas
Symposium, 2004
Sēžot vakarā pie radioaparāta, it īpaši tad, ja ārā snieg un ir tumšs, ir viegli aizvērt acis un iztēloties, ka atrodies noslēpumaini siltā un omulīgā kambarītī, līdzās cilvēkiem, ar kuriem ir interesanti un viegli sarunāties. Borhess bija rakstnieks, kas lielāko mūža daļu rakstīja aizvērtām acīm, pareizāk sakot, diktēja savus darbus sekretārei, iespējams, tieši tāpēc viņš bijis tik labs sarunu biedrs 28 apcerīgām municipālā radio pārraidēm 1984. un 1985. gadā, nesteidzīgi pļāpājot par literatūru, dzeju, laiku un vietām, kurās atstājis kaut ko no sevis. Mūžīgā atkārtošanās ir ne tikai viena no iemīļotākajām Borhesa darbu tēmām, bet arī metode un ideoloģija, tāpēc intelektuāla seriāla žanrs viņam piestāv itin labi. Tiesa, nespēdams pretoties Borhesa šarmam, intervētājs Ferrāri ir bijis uzkrītoši atsaucīgs un steidzīgi piekritis ikvienai vecā fantazētāja izteiktai hipotēzei vai vērtējumam, lai gan vietām gribētos vairāk strīdu. Gan par to, ka “rakstība ir nejauša, bet runa – likumsakarīga”, ka “galvenais Sokrata sasniegums ir dialoga izgudrošana”, gan par to, ka “visas grāmatas, ieskaitot šo, ir radušās pašas no sevis”.