Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Runas par virtuālo realitāti, tās veidošanu un izmantošanu kaut kur datorjomas tuvumā ir skanējušas jau kopš 20. gadsimta 90. gadiem. Kiberkultūrai un tehnoloģijām veltītos žurnālos ik pa laikam parādījās attēli ar cilvēkiem, kam acu priekšā bija piestiprinātas futūristiska paskata ierīces, rokās – ar sensoriem aprīkoti cimdi u.tml. Dažbrīd jau šķita – tūliņ, tūliņ šī padarīšana būs tik lēta un ērti lietojama, ka kļūst par tikpat neatņemamu mūsu ikdienas sastāvdaļu kā mobilais tālrunis. Bet kaut kā tomēr nekļuva, līdz tai nepieķērās Google. Un, lūk, virtuālās realitātes “aparāts”, kokatrs pats var salocīt no rievota brūna kartona, par ekrānu izmantojot savu viedtālruni, kurā iespējams ielādēt nu jau visai ievērojamu daudzumu virtuālās realitātes lietotņu. DžēronsLanīrs, kas bija viens no kvēlākajiem virtuālās realitātes praviešiem 90. gadu sākumā un patentēja ne vienu vien ar virtuālo realitāti saistītu izgudrojumu, diez vai varēja iztēloties, ka viss būs tik vienkārši un virtuālās realitātes aplūkošanā mēs atgriezīsimies pie tehnoloģijām, kas līdzinās pornogrāfisku stereoskopisku bildīšu vērošanai 19. gadsimtā, Austrumvācijā izgatavotajām bērnu stereo diafilmiņām vai varbūt – ēnu vērošanai uz alas sienas, pašiem pret alas ieeju sēžot ar muguru.