Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Vārds “integrācija”, kas ienācis mūsu ikdienas vārdnīcās ar politiskās diskusijas starpniecību, pirmām kārtām bija saistīts ar diviem aktuāliem ideoloģiskiem motīviem — Latvijas sabiedrības integrāciju (ar to domājot krievu un latviešu kopienu labticīgu saplūšanu vienotā sociālā organismā) un uzreiz pēc tam — Latvijas integrāciju Eiropas savienībā (ar to domājot zināmu pakļaušanos ES politiskajām un ekonomiskajām prasībām, pretim saņemot visus labumus). Taču jau šajās nozīmēs sākās lietojamā termina pamatnozīmes izstumšana, kas visai drīzā laikā var novest pie jaunu nozīmju izvirzīšanās priekšplānā, mainot ne tikai vārda izpratni, bet arī izpratni par minētajiem politiskajiem procesiem. Latīniski integratio ir atveseļošana, atjaunošana, tas process, kad izjaukta vai sabrukusi lieta tiek atkal padarīta par vienu veselu, kā situācijā, kad no ēkas izkritušu ķieģeli iebīda atpakaļ tam piederīgajā vietā. Taču šī darbība ir vērsta nevis uz ķieģeli, bet uz ēku kopumā. Latviešu valodā ieviestais pārpratums, iespējams, saistīts ar priedēkļa in- lietojumu mums pazīstamākajā angļu valodā, kur tas visbiežāk nozīmē virzību uz iekšu, tā, kā tas ir ar injekciju, inspirāciju vai intervenci. Integrācijas gadījumā in- ir lietots kā noliedzošais priedēklis, noliedzot sabrukuma un slimības stāvokli. Tādā izpratnē Latvijas sabiedrības integrācija ir visas sabiedrības atveseļošana, atjaunojot tās sastāvā visas sociālās grupas, savienojot šīs sociālās grupas vienotā un veselā kopumā, un ir bezjēdzīgi runāt par “krievvalodīgo integrāciju Latvijā”, tāpat kā par “Latvijas integrāciju Eiropā”, ja nu vienīgi mēs ar to domājam Eiropas integrāciju, atjaunojot tās sastāvā reiz izrauto Latviju vai Latvijas sabiedrības integrāciju, atjaunojot tajā visus vīlušos un negribīgos citādi domājošos. Bet tas jau ir pavisam cita mēroga uzdevums.