Ivars Svilāns

Latvijas Radio ģenerāldirektora palīgs sabiedrisko attiecību jautājumos, Ziņu dienesta redaktors, un viņa iecienītākās televīzijas pārraides.

No Latvijas televīziju produktiem kā labākos riskēšu nosaukt neatkarīgo producentu — Vides filmu studijas raidījumus. Pirmkārt, es pazīstu šos cilvēkus, man ir ārkārtīgi simpātiski tas, ka viņi ne tikai strādā šo darbu, bet arī dzīvo tajā. Otrkārt — viņiem ir tehnika, iedvesma un, galvenais — gribēšana izveidot labus raidījumus. Nekas jau nenotiek nejauši — raidījumi tiek regulāri vērtēti un produkts pamazām ir tapis tāds, par kādu citur sapņo un didaktiski murmulē daži teorētiķi — tas ir izklaidējošs un izglītojošs.

No kabeļtelevīzijas kanāliem patiess atklājums un prieks man ir Discovery Channel — tā ir īstā pasaules elpa! Mākslas filmas ar laiku apnīk — beigas Holivudas produktiem gandrīz vienmēr ir prognozējamas, bet labākā filma ir pati dzīve. Turklāt vēl labi uzfilmēta un samontēta.

Lai arī strādāju Latvijas Radio Ziņu dienestā, gandrīz nemaz neskatos Latvijas televīziju ziņu pārraides. Mazliet par to pat kaunos. Tomēr cenšos paskatīties, kas viesojas pie Baibas Strautmanes Mūsu cilvēkā. Vēl tad, ka viņa strādāja LNT ēterā, apbrīnoju viņas domas loģiku un varēšanu tikt galā ar jebkuru runātāju. Tas ir tāds ārēji mierīgs, bet spraigs šovs, reizēm pat duelis.

Cita joma ir Latvijas TV mūzikas raidījums Opus 5. Tā ir specifiska joma, bet patīk, ka arī neprofesionāļiem mūzikā profesionāļi spēj uztaisīt ļoti interesantus raidījumus.

Līdzīgi var teikt arī par autoraidījumu Zebra. Starp citu — no psihologiem esmu dzirdējis domu, ka vīrietis auto uztver kā savas vīrietības apliecinājumu. Ar visām no tā izrietošajām sekām.

Daudz skatos Krievijas televīzijas kanālus. Lai arī viņu raidījumi ir ļoti politizēti un politiski angažēti, tomēr patīk, ka tur ir līmenis un vēriens. Ko, protams, nosaka ieguldītā nauda.

Seriāli ir gan mūslaiku nelaime, gan prieks. Ja meksikāņu vai amerikāņu tūkstošsēriju monstros sižets vērpjas un piņķerējas ap neskaitāmiem ārlaulības bērniem un atmiņas zudumiem, tad kļūst žēl cilvēku, kuri spēj veltīt šiem epizožu salikumiem tik daudz laika.

Bet, ko tur liegties, pats ar prieku skatos Aliju Makbīlu. Un laiku pa laikam pieķeru sevi domājot, ka kaut ko līdzīgu reizēm vēroju sev apkārt.

Latviešiem ar to humoru ir tā kā ir. Lai arī daži joki ir, kā angļi teiktu — so, so , gaumīgs ir un paliek Viestura Dūles Savādi gan. Galu galā, attiecīgā intonācijā novilkts — “Sveiks, Jāāāāni!” jau ir kļuvis par klasiku.

Kā jau tas notiek lielākajā daļā māju, arī maums TV pults visbiežāk ir sešgadīgā dēla rokās, tādēļ gribot vai negribot sanāk skatīties raidījumus bērniem. Vienīgi es esmu secinājis, ka mūsu bērnības klasika — piemēram, PSRS ražojuma Vinnijs Pūks viņu atstāj stipri vienaldzīgu. Citi laiki — cits temps un citas krāsas.