Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Ivs Bonfuā
Sarkanā šalle
Parīze: Mercure de France, 2016
1. jūlijā Parīzē nomira Ivs Bonfuā, pēc daudzu atzinuma, Francijas izcilākais pēckara dzejnieks, kurš savulaik vēl paguva padzert tēju ar sirreālisma tēvu Andrē Bretonu. Pārsteidzošā (vai varbūt ne tik pārsteidzošā) kārtā Latvijā viņa nāve atstāja vienaldzīgus pat literatūrai, filozofijai un mākslai veltītus portālus, kaut gan Bonfuā bija darbojies visās minētajās, izcēlās ar skaidru prātu un labu gaumi, turklāt lieliski padevās tulkošanai (latviski gan esmu manījusi tikai dažus atdzejojumus), par ko liecina kaut vai viņa grāmatu daudzie izdevumi angļu valodā. Angliski lasošajiem viņš bija tuvs arī tāpēc, ka ar vienu kāju bija iebridis tieši angļu un amerikāņu dzejas “saprotamības” tradīcijā (piem., Frosts) ar otru gan stabili stāvot récit en rêve– “sapņu stāstījumā” vai pat “sapņojumā”. Viņš uzskatīja, ka dzeja jāraksta tā, lai lasītājs vispirms koku redz un tikai pēc tam intelektuāli saprot, ka tas ir koks.
“Sarkanā šalle” ir Iva Bonfuā, šķiet, visautobiogrāfiskākais darbs, daļēji veltīts dzejnieka tēvam, kurš, būdams vienkāršs strādnieks, īsti neizprata dēla intelektuālos un mākslinieciskos centienus. Izrādās, domas par vecākiem nodarītām pārestībām nepamet arī tad, kad pats esi 93 gadus vecs un uz nāves sliekšņa.