Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Jans Ņemecs
Par svinībām un viesiem, 1966
O slavnosti a hostech, Jan Němec
Meža ieskautā grantētā laukumā ir novilkts aplis, divi akmeņi uz tā iezīmē iedomāto durvju vietu, aplī iekšā stāv bariņš svētku drēbēs tērptu vīriešu un sieviešu, sastinguši bailēs no svešiniekiem, kuri viņus atveduši uz šo iedomāto ieslodzījuma vietu. Nevienam nepietiek drosmes pārkāpt pāri līnijai. Svešinieki atgādina ļaunu klaunu bariņu, bet viņi zina, kā manipulēt ar cilvēku bailēm un cik viegli mēs zaudējam brīvības izjūtu un esam gatavi pakļauties tiem, kuru rokās ir kaut kāda mistiska vara; bailes paralizē un iznīcina cilvēku, konformisms ir šausmīgs lāsts. Tuvplāni šajā ainā pastiprina klaustrofobisko gūsta sajūtu, jo apkārtējā telpa reizēm nav redzama, to aizsedz agresīvi tuvu filmētās sejas. Mierinājumu nesniedz arī vēja šalkas un putnu balsis, kas skan no tuvējā meža, bet bailes padziļina svešinieku “vadoņa” frāze: “Drīz pienāks vakars, ceru, ka jums nav bail no tumsas.” Iedomātais mūris apļa vidū stāvošajiem viņu uztverē kļūst īsts. Pēc brīža notikumi radikāli maina savu gaitu, bet situācijas sirreālisms saglabājas.
Dzīve mēdz būt absurda, nožēlojama un pazemojumu pilna, bet, ja spējam klusējot protestā vērot šo vājprātu, tā saglabā noslēpumainu vilinājumu un cerības atrast taku, pa kuru var izkļūt no dīvainā meža, kas ir viens no filmas ekspresīvākajiem tēliem.