Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!
Juka Rislaki.
Kur beidzas varavīksne.Krišjānis Berķis un Hilma Lehtonena.
No somu valodas tulkojusi Anna Žīgure
Jumava, 2004
“Savā ziņā šī grāmata ir mazu tautu slavinājums, kurām ir tādas pašas tiesības dzīvot kā lielajām nācijām.” Lai gan šāds teikums atrodams grāmatas priekšvārdā, viena no dominējošajām sajūtām, lasot šo ap divu cilvēku biogrāfijām rūpīgi uzbūvēto Baltijas vēstures rekonstrukciju, ir neērtības sajūta. Pieņemsim, somu žurnālists ir viesis no malas Latvijas starpkaru vēsturē, bet varbūt pat mazākā mērā, nekā vairums mūsdienu latviešu, kas tajā uzvedas vai nu kā tantiņas baznīcā vai kā ziloņi trauku veikalā. Rislaki tekstam piemīt apburošs bezkaislīgums, gandrīz pilnīga atturēšanās no tieksmes kaut ko iestāstīt, uzputot, pārsālīt un noklusēt ticības vai angažētības vārdā. Tiesa, aizraujošajā detalizētībā peld arī pa kādai pavirša aizguvuma klimpai. Manuprāt, grāmata ir “savā ziņā” stāsts par mazu nāciju neveiksmīgiem mēģinājumiem būt pieaugušām, drīzāk – spēlēt pieaugušos, atdarinot galvenokārt valstiskuma un pilsoniskas sabiedrības ārējās izpausmes. Man nešķiet, ka Rislaki būtu gribējis “kritizēt” vai “atmaskot” starpkaru Baltijas elites, tomēr nespēja šīs spožās čaulas aizpildīt ar jēdzīgu saturu ir redzama kā preparējot zem mikroskopa, vai nu autors to vēlējās vai ne. Citēšu tikai komentāru 1936. gada Atpūtas vākam ar ģenerāļa ordeņotajām krūtīm (divi Lāčplēša Kara ordeņi, Lāčplēša Kara ordeņa 1. šķiras lente ar tai piederošo zvaigzni, Somijas, Igaunijas, Lietuvas, Francijas, Polijas ordeņi un Latvijas Aizsargu Goda zīme): “...attēlā redzamos somu ordeņus nevajadzētu nēsāt kopā. Virs SBR krusta ir divi Igaunijas ordeņi, no tiem pirmais piestiprināts otrādi.”