Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Juljušs Mahulskis
Uz visu banku, 1981
Vabank, Juliusz Machulski
Pagājušā gadsimta 80. gadu kino kaut kā gribas skatīties vismazāk, bet poļu kriminālā komēdija “Uz visu banku” ir izņēmums, turklāt filmas darbība risinās 1934. gadā – laikā, kad likumpārkāpēji staigāja elegantos mēteļos un, arī ielaužoties bankā, no mutes neizņēma cigāru. Filmas sižets ir klasisks: no cietuma, drauga nodots, iznāk bijušais laupītājs. Viņam “nepieciešamības dēļ” jāiesaistās vēl tikai vienā afērā, kura ir vienlaikus gan atriebība, gan izaicinājuma pieņemšana, atsaucoties nodevēja, tagad bankas īpašnieka Krāmera frāzei: “Manu banku tev nepaņemt!” Filmas pievilcība slēpjas tās varoņos. Henriks Kvinto (spēlē režisora tēvs Jans Mahulskis), piemēram, patiktu visām – viņš lieki nerunā, viņš daudz domā, viņš vakaros pūš trompeti, viņš ir gudrs, izpalīdzīgs un drosmīgs. Kopā ar draugu Duņčiku [Duńczyk] (pilnīgs Jūlijs Krūmiņš ar cigāru) un diviem “pienapuikām” Kvinto realizē asprātīgu plānu, kas sasaucas ar situāciju, kādā skatītājam iespējams atrasties attiecībās ar kino. Viens nespēj noticēt, ka tas ir bijis tikai inscenējums, bet cits uz to jautri noskatās no malas. “Uz visu banku” gadījumā pirmais par to zaudē brīvību, bet otrie – izkļūst cauri sveikā, paņemot tikai sev nepieciešamo.