Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Taisnību sakot, par tāda Latvijas Petroglifu centra (LPC) pastāvēšanu līdz pat nesenam laikam nebiju neko dzirdējis. “Petroglifs” ir pirmoreiz franču valodā (pétroglyphe) lietots un no diviem grieķu valodas vārdiem – “petra” (akmens) un “glyphein” (iekalt) – darināts termins, ar kuru tiek apzīmēti akmeņos un klintīs iecirsti, ieskrāpēti, iekalti vai iegrebti raksti un zīmējumi. Ja neņem vērā šur tur smilšakmens iežu atsegumos ieskrāpētos samērā nesenos uzrakstus, biju uzskatījis, ka Latvija nav diez ko bagāta ar klinšu zīmējumiem, un arī to pētīšana pie mums nav īpaši izvērsta. Mani uz šo vietni gan atveda ne tik daudz interese par akmeņiem un klintīm, bet gan par kapiem, un tas bija šeit publicētais Mag. hist. Andra Grīnberga raksts “Metāla kroņu tradīcija Ziemeļkurzemes kapsētās”. Jau pirms daudziem gadiem dažā Jūrmalas un Kurzemes kapsētā līdzās tradicionālajiem čuguna krustiem, kapu kopiņām, akmeņiem, īstiem un mākslīgajiem ziediem biju pamanījis arī tādas kā cinkota skārda vanniņas, kurās zem stikla bija no tāda paša skārda smalki izlocīti metāla ziedu vainagi. Lūk, un izrādās, ka šīs “kroņu vannas” kāds jau ir apzinājis, pētījis un aprakstījis.