Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Katarīna Vencla
Maskavas dienasgrāmata: 1994–1997
Maskava: Novoje Ļiteraturnoje Obozreņije, 2012
Vācu lingvistes Katarīnas Venclas 600 lappušu grāmata ir piemineklis rakstītāja pazemībai, atvirzoties no savas personas un pievēršoties netīrās un apburošās ikdienas stāstam, kurš allaž būs nesalīdzināmi, nesalīdzināmi bagātāks par vārgu cilvēka izdomājumu; tiesa, vēl nav zvanīts, ka arī ikdienas stāstu kāds nav izdomājis. Neparasti arī tas, ka vācietei ir brīnišķīgs stils (dienasgrāmatu viņa rakstījusi krieviski), kas liek domāt, ka labi rakstīt traucē iedomība. Tieši valoda ir tā, kurā izpaužas krievu pievilcība; daudzo netīro dzīvokļu, dubļaino ielu, apdzērušos mākslinieku kompāniju, klejojošo suņu, uzbāzīgu kaimiņu, ielas sarunu un citu ieraudzītu detaļu apraksti uzbur pavisam fantasmagorisku vietu, gribētos teikt, caurumu, kas drīzāk līdzinās Meirinka Prāgas geto, nevis Maskavai, kur absurda daudzums ir tik biezs, ka Golema parādīšanās būtu drīzāk atvieglojums salīdzinot ar nospiedošo tukšuma tuvumu. Varbūt tāpēc, neapzināti no Prāgas, jaunā sieviete atkal un atkal pievērš skatienu brūnajai radībai: “Vakariņās ēdu vafeles, vērojot tarakānu, kas rāpo pa galdu.” Tā arī Flobērs varētu.