Úzgin Űver. „Patak”. Mana Mana Records, 2018.
Ilmārs Šlāpins savu īso tekstu par Úzgin Űver noslēdz ar brīdinājumu, nevis ieteikumu. Viņš saka: ir liels kārdinājums iekļaut „Patak” pasaules mūzikas kategorijā. Tā ir precīza formulējuma izvēle. Kārdinājums nav kļūda, bet tas arī nav nekaitīgs. Ar šo vārdu Šlāpins atzīst, ka klasifikācijas instrumenti šeit strādā neprecīzi, kaut instrumenti paši par sevi nav vainīgi.
Es gribētu šo precizēt, jo domāju, ka problēma ir nedaudz citur.
„Pasaules mūzika” kā kategorija radās 1987. gadā Londonā, kad neatkarīgo ierakstu izdevēju grupa sapulcējās alus bārā un nolēma dot nosaukumu tam, ko viņi uzskatīja par tirgu, nevis žanru. Terminam no paša sākuma bija komercfunkcija. Tas nozīmēja: mūzika, ko Rietumu auditorijai ir interesanti klausīties, jo tā skan svešādi un kaut kur tālu cēlusies. Šī ģeogrāfija ir iedomāta, šis „tāls” ir relatīvs, un šis „svešādi” bieži vien nozīmē tikai to, ka mēs paši esam maz dzirdējuši. Úzgin Űver ir ungāru grupa no Kečkemētas, pilsētas, kura slavena ar aprikožu brendiju. Balkāni, Karpati, Turcija, Irāna, Mongolija un Ķīna skaņdarbos ir klātesoši, bet muzikāli iemesli, nevis ģeogrāfiska eksotika. Šai atšķirībai ir nozīme.
Šlāpins piemin albumā ietverto tituldziesmu: 16 minūtes garš instrumentāls gabals, ko var klausīties kā psihedelisku progresīvo roku, kā džezu, kā ambienti. Viņš piebilst, ka līdzīgi skanošus ierakstus dažkārt iekļauj dažādos žanros vienīgi tāpēc, ka atšķiras to autoru frizūras un skatuves tēli. Šis ir labākais teikums Šlāpina tekstā. Tas ir sarkasms, bet precīzs. Mūzikas klasifikācija bieži vien ir sociālas identifikācijas darbība, nevis akustiska analīze. Mēs šķirojam mūziku pēc tā, kas to radījis un kā viņi izskatās, nevis pēc tā, ko mēs dzirdam.
„Patak” šo mehānismu padara redzamu, jo grupas vizuālais tēls ir mazpazīstams, Rietumu kultūras kodēm grūti uztverams. Úzgin Űver nosaukums cēlies no mongoļu apzīmējuma senai kulta apbedījumu vietai. Šlāpins min, ka tas tulkojumā nozīmē to pašu, ko Eliots saucis par „nīko zemi”. Waste Land. Šī atsauce ir interesanta, bet es domāju, ka tā strādā divejādi. No vienas puses, tā parāda, ka grupa apzināti iekļaujas plašā kultūrvēsturiskā sarunā par pārtraukumu, zaudējumu, nepiepiederību. No otras, tā risina to pašu problēmu, ko Šlāpins identificē: mēs uztveram šo mūziku ērtāk, ja varam to piesaistīt kaut kam pazīstamam, Eliotam, Rietumu modernismam, dzejai, ko pazīstam.
Bet kas notiek, ja to nepiesaistām? Ja klausāmies tikai pašu skaņu?
16 minūtes ir ilgs laiks, un instruments, kā jebkurš ilgs instrumentāls gabals, mūs liek dzirdēt detaļas, ko īsāks formāts noslēpj. Pārejas starp tematiskajiem slāņiem, ko Šlāpins apraksta kā Eirāzijas tradīciju saplūšanu, šajos 16 minūšos iegūst laiku, lai attīstītos, nevis tikai parādītos un pazustu. Tas ir klausīšanās žests no grupas puses: neprasīt uzmanību, bet dod laiku.
Albuma vienīgā dziesma ar vokālu un ar konvencionālas popdziesmas struktūru ir par Sarkano jūru, to ivritā dzied dziedātāja ar skatuves vārdu PollyFlow. Šlāpins piemin šo kā faktu, ko izdevēji paši atzīst: pirmā reize grupas vēsturē, kad ierakstā skan kaut kas tuvs popmūzikai. Šajā ziņā arī „Patak” ir eksperiments. Vai viena konvencionāla dziesma kopā ar visu pārējo maina albuma kopējo gaitu? Vai tā ir iekļauta kā atpūtas punkts, kā pauze, kā virsmas momentu starp dziļākās ūdens kustībām?
Šlāpins saka, ka neskatoties uz šo iekļaušanu, ir liels kārdinājums albumu vērtēt kā pasaules mūziku. Mans novērojums ir pretējs: tieši šīs popdziesmas klātbūtne parāda, cik maz „Patak” rūp šī kategorija. Ja albuma mērķis būtu apmierināt pasaules mūzikas tirgu, popelements tur nebūtu vajadzīgs. Tas tur ir kaut kāda cita iemesla dēļ. Iespējams, ironisks komentārs. Iespējams, tāpēc, ka PollyFlow dziedāšana ar šo konkrēto tekstu par Sarkano jūru ivritā šajā kontekstā skan tieši tā, kā jāskan, ne pēc žanra, bet pēc sajūtas.
Manuprāt, tas ir labākais arguments pret Šlāpina kārdinājumu. Albumu, kurā popdziesma ivritā skan blakus 16 minūšu instrumentālam psiheogrāfiskam gājienam no Balkāniem uz Mongoliju, nevar klasificēt, izmantojot tirdzniecības kategoriju. Var to klausīties.
Un klausīšanās, protams, ir tas, kas šeit patiesi tiek prasīts.