Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Kristofers Hičenss
Mirstīgums
Ņujorka, Bostona: Twelve, 2012
Kristofera Hičensa grāmatas pirmais teikums var kalpot par paraugu “radošās rakstīšanas” kursos: “Vairākkārt dzīvē esmu pamodies, jūtoties kā miris.” Un otrais, kuru sagatavojis pirmais: “Bet es pilnīgi nebiju gatavs tam agrajam jūnija rītam, kad nācu pie apziņas, sajūtot, it kā būtu ieslodzīts savā ķermenī.” Ar šiem teikumiem sākas neliela grāmatiņa, kas rakstīta spožā literāta vēža laikā: ir zināma disproporcija apstāklī, ka lasītājs atšķirībā no rakstītāja pavisam skaidri zina, ar ko šī slimība beidzās. Apstarošanas dēļ Hičensam izkrīt no nāsīm matiņi, bet visvairāk viņu satriec balss zaudēšana: tā vairs nav tāda, pēc kuras pazīst Hičensu. Nav iespējams iztēloties Leonardu Koenu bez viņa balss, raksta Hičenss, piezīmēdams, ka slimības laikā līdzjutēji mēdz dāvināt CD, nez kāpēc bieži – tieši Koenu. “Atrodi savu balsi,” savos rakstīšanas kursos atkal un atkal mēdza atgādināt Hičenss. Taču neko no savas enerģiskās balss Hičenss nav zaudējis šajās slimības piezīmēs; patiesību sakot, tās neatgādina pēdējās. Vai gan citādi viens no pasaules slavenākajiem ateistiem veltītu krietnu šo rindu daļu pašpārliecinātajam jautājumam, kāda nozīme ir lūgšanām. Izrādās, ka Kristoferam Hičensam – nekāda.