Intervija ar Aivaru Borovkovu, Latvijas Juristu biedrības prezidentu. Sagatavoja Anita Admine.
Aivars Borovkovs neēd zivis. Neēd vārītus burkānus. Neēd gliemežus. Neēd putras, ja vien tajās nav krējuma ķocis vai puspaciņa sviesta. Viņa neēdamo lietu saraksts, viņaprāt, ir krietni garāks par ēdamo, un intervijā, ko Anita Admine reiz piefiksēja Latvijas Juristu biedrības prezidenta balss tonī, šis saraksts aizņem vairāk vietas nekā visi pārējie gastronomijas temati kopā.
Tas ir labs sākums.
Ēšanas tēma literatūrā un publiskajā pašatklāsmē darbojas kā netieša autobiogrāfija. Cilvēks, kurš precīzi zina, ko neēd un kāpēc, parasti precīzi zina arī citas lietas. Borovkovs ēd piena zupu ar aukstu nevārītu pienu. Ēd treknu saldējumu. Ēd gaišās šokolādes konfektes. Mājās, atbraucot no Parīzes vai Londonas, viņu nesauc ne Eifeļa tornis atmiņā, ne Tamīzas krasts: viņu sauc kārtīga ēdiena iespēja. Piena produkti. Latvijas piena produkti it īpaši, labākus par kuriem, pēc Borovkova domām, pasaulē nav.
Šāds apgalvojums no jurista un biznesa cilvēka citā kontekstā varētu likties patriotiska deklamācija. Šeit tas izskan citādi: kā jutekļu ziņojums, nevis politiska pārliecība. Viņš neizsakās par Latviju kā ideju, bet par krējumu kā garšu. Starpība ir būtiska.
Anitas Admines intervija ir tā žanra paraugs, ko grūti nosaukt ar precīzu vārdu. Ne portrets, ne profils, ne raksturojums: drīzāk gastronomisks monologs, ko sarunu biedrs ievirzījis un tad pustuvumā novērojis. Borovkovs runā brīvi, ar humoru, ar zināmu pašironiju, bet nekur nepieļauj tuvināšanos. Ledusskapja saturs ir slēgta tēma. Māja ir slēgta tēma. Atbilde uz jautājumu par pēdējo ēdienreizi ir teju filozofiska: viņš šo ēdienreizi izlaistu un atlikušo laiku izlietotu daudz lietderīgāk.
Šī frāze ir intervijas vērtīgākā vieta, jo atklāj kaut ko par attiecībām starp ēšanu un vērtību. Borovkovs nav askēts, bet ēšana viņam tomēr nav mērķis. Tā ir vajadzība, ko var apmierināt labāk vai sliktāk, un viņš zina atšķirību starp abiem. Ēst Ķirsonā vai abos armēņu krogos ir labi. Ēst Otto Švarca restorānā bija šoks: dārgi, neattaisnojami, ar sliktu servisu. Vakariņas Ženēvā ar jaunajiem krieviem par pārdesmit tūkstošiem Šveices franku viņam neatstājušas gastronomisko iespaidu, bet gan neērtības sajūtu par to, kā viņš šajā kompānijā vispār gadījies.
Borovkovs stāsta, ka pie galda vienmēr jāņem vērā restorānā esošā noskaņa, kvalitātes atbilstība cenai, tas, kā darbojas oficiants. Un lai nebūtu šķiba dzīvā mūzika. Šis pēdējais nosacījums, noraidījums nevis mūzikai kā tādai, bet konkrēti šķibajai, iezīmē cilvēku, kurš pieķeras precizitātei. Šķiba mūzika ir konkrēts traucēklis, nevis kategorija.
Tas pats mehānisms darbojas arī attiecībā pret pārtiku. Viņš momentā jūt, ja produkts nav svaigs. Garšas izjūta nav kultivēta, nav apgūta, nav demonstrēta: tā darbojas automātiski, kā brīdinājuma sistēma. Šajā ziņā Borovkovs nelīdzinās gastronomijas entuziastam, kurš šķiro vīna gados un slavina šefpavārus. Viņš ir uzmanīgs ēdājs citādā nozīrē: tāds, kuram produkta kvalitāte ir hronoloģiski priekšpēdējais nosacījums, un pēdējais ir pilnīga uzticēšanās, ko ir ļoti grūti iegūt.
Arī šeit parādās jurista raksturs. Uzticēšanās publiskajiem produktiem ir riskantas lietas. Maltās gaļas izstrādājumi un dažādi salāti viņu dara tramīgu. Kafejnīcas saldie ir aizdomīgi, jo nav zināms, kas tajos ir iespaidots iekšā. Šī rūpes par produkta izcelsmi nav veselības mānija, bet racionāla piesardzība, ko viņš pats ir apzinājies un formulējis.
Par to, ka viņš ļoti maz tic cilvēkiem, Borovkovs saka viegli un bez dramatisma, it kā tas būtu laika apstākļu prognožu precizitātes pakāpes apraksts. Uzticēšanās ir ierobežots resurss, un tas attiecas uz kafejnīcas konditoriem ne mazāk kā uz biznespartneriem Ženēvā.
Visā šajā intervijā ir kāda konkrēta patiesīguma kvalitāte, ko nenodrošina ne tēmas dziļums, ne atklāsmes apjoms, bet gan apgalvojumu precizitāte. Borovkovs nesaka „es mīlu labu ēdienu”: viņš nosauc restorānus, nosauc ēdienus, nosauc nosacījumus. Un aforismu par restorāna rēķinu un pietāti pret mājas virtuvi viņš piebilst nevis kā morāles mācību, bet kā novērojumu, ar ko pats pēkšņi saprot kaut ko par sevi.
Tā nav neaizmirstama literatūra. Taču tā ir neaizmirstama attieksme. Cilvēks, kurš uz jautājumu par pēdējo vakariņu pasaulē atbild, ka tās izlaistu, ir atrisinājis kaut kādu vienādojumu par pārtikas vietu dzīvē. Ne lieko nozīmi. Ne pārāk mazu. Kaut ko starp abiem, bet precīzi.