Dmitrijs Gorčevs. „Gondvānas mežonīgā dzīve”. Maskava: CheBuk, 2008.
Ulda Tīrona atsauksme par Dmitriju Gorčevu ir vienas rindkopas gara, bet tajā ir vairāk kritiska precizitātes nekā daudzos izvērstos aprakstos. Tīrons salīdzina Gorčevu ar Rolānu Bartu, Daniilu Harmsu un Venediktu Jerofējevu. Pirmais salīdzinājums ir provokatīvs, pārējie divi, lasot Tīrona citētās rindas, šķiet pareizi.
Grāmata iznākusi Maskavā 2008. gadā, bet autors jau miris. Žanrs ir miniatūra, proza, kuras viena vienīga nodarbošanās ir mīta sagraušana, turklāt ne ar filozofiska argumenta palīdzību, bet ar humoristiska attēla spiedienu uz reālo. Tīrons citē „butikas” aprakstu, kur izsalkusi meitene „kā zirnekļa mātīte” atdalās no sienas un nokož galvu neapdomīgam apmeklētājam. Šis attēls nav karikatūra. Tas ir precīzāk par karikatūru. Tas atgādina, kā Halogēns aprakstīja padomju birokratismu: ne ar politisku kritiku, bet ar absurdu, kurš ir ticamāks par dokumentu.
Gorčeva miniatūras pieder pie tās Pēterburgas rakstības tradīcijas, kuru veidojusi pamatīga nelaime, ironija kā aizsardzība pret šo nelaimi, un valodas precizitāte kā pēdējais gods. Harma miniatūras no 1930. gadiem ir šīs tradīcijas virsotne vai varbūt pamats. Gorčevs rakstīja astoņdesmit gadus vēlāk, pilnīgi citā politiskā situācijā, bet ar to pašu izjūtu, ka pasaule darbojas pēc loģikas, kuru neviens nav apstiprinājis un no kuras nav iespējams aizbēgt. Tīrona citētais pants par karaokē un Viktoru Coju ir šīs tradīcijas labs paraugs: absurda aizlieguma forma, kas satur īstu drūmumu. „Nekad, dzirdiet, nekad, nenodziedāsiet karaokē Viktoru Coju.” Forma ir komiski svinīga. Saturs ir nihilistisks. Šī disonanse nav triks, tā ir Gorčeva domāšanas veids.
Tīrons piemin arī Veņičku, tas ir Venedikts Jerofējevs, „Maskava-Petuški” autors, kurš uzrakstīja vienu no 20. gadsimta otrās puses krievu prosas labākajiem tekstiem. Salīdzinājums ir drosmīgs, bet ne nepareizs. Abiem piemīt tā pati spēja aprakstīt deģenerāciju bez žēlabām: ne ar nosodījumu, ne ar sentimenalitāti, bet ar kaut ko, ko var nosaukt par precīzu vienaldzību. Gorčevam tas izteikts vēl koncentrētāk, jo viņš raksta īsā formā, kur katram vārdam ir lielāks svars.
Jautājums, ko Tīrons uzdod raksta noslēgumā, ir būtisks: kāpēc par Gorčevu klusē Ilmārs Zvirgzds un Ilmārs Šlāpins? Šis jautājums, rakstīts 2008. vai 2009. gadā, apraksta stāvokli, kas nav mainījies. Latvijas kritiskā uzmanība pret mazajām Krievijas literārajām figūrām bijusi sistemātiski nepietiekama, pat tad, kad šīs figūras ir nozīmīgākas par lielu daļu tulkotā kanona. Gorčevs nebija liela vārda autors. Viņš nebija no tiem, ko tulko tāpēc, ka ir droši, ka tas ir labas gaumes apliecinājums. Bet droši vien tieši tādēļ viņa proza ir tā, ko vērts lasīt.
Šī nav nostalgija pēc padomju absurda estētikas, kā to reizēm pārprot. Harma, Jerofējeva, Gorčeva līnija nav nostalģiska, tā ir diagnoze. Absurds šajos tekstos nav rotaļa, tas ir realitātes apraksts, kuram iztrūkst solījums par uzlabojumu. Modernā miniatūra, kad tā strādā, izsaka to, ko garā eseja nespēj: ka realitātes struktūra ir nepārskatāma un ka šajā nepārskatāmībā ir kaut kas tikpat smieклīgs kā posts.
„Iztecējis ledusskapis, blāvs televizors, aizdambējusies notekcaurule.” Šis uzskaitījums Gorčeva oriģinālā ir ne tikai interjera apraksts. Tas ir ētikas formulējums: šādi izskatās dzīve, kurai nav pielūkotas citas iespējas. Kritiskā prosa varētu šo rindu analizēt. Bet pati rinda to izsaka labāk, nekā jebkāda analīze spētu.
Tīronam bija taisnība, ka Gorčevs ir lasāms. Piebilstams viens precizējums: Gorčevs ir lasāms ne tikai tāpēc, ka ir asprātīgs, bet tāpēc, ka asprātība viņam kalpo kā instruments īstai rūgtumam, un šī kombinācija ir retāka, nekā literatūras apjoms liek domāt.
