Džeimss Džoiss. „Uliss”. Tul. Dzintars Sodums. Rīga: Liepnieks un Rītups.
Džeimsa Džoisa „Uliss” iznāca 1922. gada 2. februārī Parīzē. Izdevēja vārds uz vāka: Shakespeare and Company. Autors: Džeimss Džoiss. Bet starp šiem diviem vārdiem ir trešs, ko latviešu prese, atzīmējot Dzintara Soduma tulkojuma atkārtoto iznākšanu, sistemātiski izlaiž: Silvija Bīča.
Ieva Lešinska savā „RL lasa” ieskatā to pareizi pamana. Taču ir vērts pie šī novērojuma pakavēties ilgāk, jo Bīčas izlaišana nav nejaušība. Tā atspoguļo dziļāku paradumu: izdevējs literārajā vēsturē tiek uzskatīts par tehnisku darbinieku, par starpnieku, kas tikai nodod autora gribu pasaulei. Tas ir maldīgi.
Bīča nebija starpnieks. Viņa bija risks. „Uliss” 1921. gadā bija aizliegts Amerikas Savienotajās Valstīs kā pornogrāfija pēc tam, kad žurnāls „The Little Review” publicēja fragmentu no „Nausikaja” nodaļas un iestrēga tiesā. Lielas izdevniecības no teksta atteicās. Harijs Hubels, Džoisa toreizējais aģents Londonā, nespēja atrast nevienu, kas uzņemtos risku. Bīča, kurai bija neliela grāmatnīca un ne mazāk neliels bankas konts, piedāvāja iespiest romānu pati. Džoiss piekrita. Tā iznāca grāmata, ko 20. gadsimta kritika vēlāk nosauca par vissvarīgāko angļu valodas romānu.
Šī vēsturiskā detaļa nav tikai kuriozitāte. Tā uzdod jautājumu, kas attiecas uz ikvienu sarežģītu darbu: kur beidzas autora atbildība un sākas izdevēja? Džoiss, kas rakstīja „Ulisi” septiņus gadus, bija pilnīgi atkarīgs ne tikai no Bīčas finansiālā riska, bet arī no viņas praktiskās spējas organizēt drukāšanu Dižonā, iekasēt priekšapmaksas no abonentiem Parīzē un Londonā, izvadāt eksemplārus cauri muitas sistēmām, kas meklēja iemeslu sūtījumus konfiscēt. Pirmizdevums, kā Lešinska min, iznāca 100 eksemplāros, bet šis skaitlis ir nedaudz maldinošs: patiesībā bija trīs tirāžas tā paša gada ietvaros, kopā aptuveni tūkstotis eksemplāru, un visi tika numurēti un parakstīti. Tas bija mazais tirāžas modelis, ko Bīča izgudroja no nepieciešamības, bet kas vēlāk kļuva par prestižas literārās izdevniecības standartu.
Lešinska piemin arī izdevumu vēsturi pēc 1922. gada: Random House 1934. gada amerikāņu izdevumu ar tā slaveno priekšvārdu, kurā tiesnesis Vūlzijs atzina romānu par nekādu pornogrāfiju; 1986. gada Random House „laboto” izdevumu ar apgalvoto 5000 kļūdu labojumu, kas tiesā uz Gaiblers–Štipieks kritikā tika noraidīts kā patvaļīga teksta pārveidošana; un 1960. gada Bodley Head izdevumu, ko daži džoisforsas pētnieki uzskata par tuvāko autora iecerei. Šī strīda būtība nav filologu kaprīze. Džoisa teksts ir ārkārtīgi precīzs pat tur, kur šķiet haotisks. Interpunkcija „Penelopes” nodaļas garā monologā bez punktiem nav aizmāršība, tā ir stilistiska izvēle. Kad redaktors 1986. gadā „labo” šādas vietas, viņš rada citu grāmatu.
Soduma tulkojums šajā kontekstā ir atsevišķa stāsta cienīgs. Sodums sāka tulkot „Ulisi” trimdā, bez pilnvērtīgas piekļuves akadēmiskajai Džoisa literatūrai, bez kolēģu spiediena, bez institūcijas, kas viņu sodītu par kļūdām. Šādi apstākļi rada savdabīgu brīvību: tulkotājs pieņem lēmumus, ko akadēmiskā vide atliktu vai izskatītu komitejā. Vai Sodums visur pieņēma labākos lēmumus? Varbūt nē. Bet viņa teksts ir viens cilvēks pret vienu cilvēku, latviešu valoda pret Džoisa angļu valodu, bez buferiem.
Tagad latviešiem ir trīs Soduma „Ulisa” izdevumi. Lešinska gaida polemiku par tekstu un tā autentiskumu. Šī gaidīšana ir pamatota, bet arī zināmā mērā optimistiska. Latviešu literārā kritika nav sevišķi stipra teksta analīzē šādā detalizācijas līmenī. Lai sāktos nopietna polemika par tulkojuma principiem, ir vajadzīgi lasītāji, kas „Ulisi” ne tikai ir izlasījuši, bet nešaubīgi labi pārzina arī oriģinālu. Pasaulē ir Džoisa pētnieku institūcijas, konferences, gada grāmatas. Latvijā Sodums bija viens.
Tas nenozīmē, ka polemika nav iespējama vai nevajadzīga. Tā nozīmē, ka tai vajadzīgi priekšnoteikumi: tulkojuma teksti jābūt viegli salīdzināmiem, oriģināla izdevumu vēsturei jābūt izskaidrotai, un, pats galvenais, jābūt kādam, kurš uzņemas Bīčas lomu, proti, tam, kurš riskē ar savu laiku un reputāciju, lai strīds vispār notiktu.
Izdevējs veido reputāciju ar savu izvēļu kopumu. Liepnieks un Rītups ir uzņēmušies šo atbildību attiecībā uz Sodumu. Tas ir darbs, kas parasti netiek pieminēts, bet bez kura Džoisa lasīšana latviešu valodā nebūtu iespējama. Silvija Bīča to saprata 1922. gadā. Mums ir tiesības to atcerēties.
