Džordžs Pročniks. „Neiespējamā trimda: Stefans Cveigs un pasaules gals”. Tulk. Ieva Lešinska.
Džordžs Pročniks 2014. gadā publicēja grāmatu, kas nav tikai biogrāfija, bet arī meditācija par to, ko nozīmē zaudēt pasauli, kurā esi kļuvis par rakstnieku. „Neiespējamā trimda” seko Stefanam Cveigam no Vīnes saloniem līdz Brazīlijas Petropoles ciematiņam, kur 1942. gada februārī Cveigs un viņa sieva Lote beidza dzīvi kopīgā pašnāvībā. Ieva Lešinska šo grāmatu pārtulkojusi latviski, un tās nonākšana Latvijā ir notikums, kas prasa nopietnu uzmanību.
Pročniks raksta no specifiska stāvokļa: viņš pats ir Vīnes žīdu emigrantu pēctecis, un šī personiskā saikne ar vielu uzliek grāmatai papildu slāni, kas ir reizē tās stiprums un risks. Lešinskas tulkojums šo slāni saglabā. Cveigs viņa skatījumā nav vienkārši kārtējā Eiropas intelektuāļa traģēdija, bet kaut kas specifiskāks: dzīves un rakstīšanas modeļa sabrukums, kurā Eiropas humanistiskā kultūra kā kopīgs projekts nonāca izmēģinājumā un neizturēja.
Par Cveiga populārismu Pročniks raksta ar rūpīgi dozētu ambivalenci. Divdesmitajos gados Cveigs bija tulkotākais rakstnieks pasaulē, Rolāna pēcnācējs pacifistiskajā un kosmopolītiskajā tradīcijā, cilvēks, kurš ticēja, ka kultūra ir tas, kas savienojas pāri robežām. Šī ticība kļuva par viņa izmisuma pirmsākumu. Jo vairāk Eiropa sadrupa, jo vairāk viņš mēģināja noturēt kopā to, kas vairs nekopā neturējās. Viņa bēgšana no Austroungārijas uz Eiropu, no Eiropas uz Angliju, no Anglijas uz Ameriku, no Amerikas uz Brazīliju nav slimīgas personības vājums, kā to dažkārt ir rakstīts, bet loģiska atbilde uz situāciju, kurā katrs jaunais patvērums drīz kļuva par jaunu eksilu iekšā jau pieņemtajā eksilā.
Šeit Pročniks ir sasniegsmīgākais. Viņa analīze par to, kā Cveigs Anglijā un vēlāk Amerikā piedzīvoja kultūras zudumu kā fizioloģisku triecienu, ir precīza un grūti apstrīdama. Cveigs rakstīja vāciski. Viņa valoda bija ne tikai komunikācijas instruments, bet arī viņa lasītāju kopienas adrese: tie miljoni cilvēku, kuri viņu lasīja Vīnē, Prāgā, Berlīnē, kuri saprata tās pašas atsauces, tos pašus nosaukumus, to pašu sengrieķu citātu toni. Šī kopiena 1933. gadā sāka irst un 1938. gadā beidza pastāvēt kā kopiena. Cveiga bēgšana nebija bēgšana no fiziskas briesmas vien, lai gan tā bija arī tā. Tā bija bēgšana, kurā viņš nesa sev līdzi kaut ko, kas vairs nekur nepastāvēja: valodas publiku.
Pročniks šo mehānismu apraksta ar Sebaldas pieskaņu, lai gan nekad viņu nemina. W. G. Zebaldas „Saturna gredzenos” ir tieši tāda pati kustība: pastaiga kā apraudāšanas žests, gar vietām, kuru kultūra ir beigusies, pat ja ēkas vēl stāv. Cveiga Petropole Pročnika prozā iegūst tieši šādu raksturu. Brazīlija ir skaista. Klimats ir maigs. Vietējie nacionālisti ir draudzīgi. Bet viss ir nepareizajā valodā, un neko no tā, ko Cveigs prot, neviens neatpazīst. Viņš raksta autobiogrāfiju atmiņu valodā, kurā atmiņu tēma ir pasaule, kas vairs nepastāv. „Vakardienas pasaule” ir grāmata, kas rakstīta no kapa, par pasauli, kas jau ir beigusies, kamēr autoram vēl bijis elpot.
Tomēr Pročnikam ir arī sākums, kur viņa empātija kļūst par šķērsli analīzei. Grāmata šobrīd it kā nevar izšķirties, cik daudz Cveiga sabrukums bija personisks un cik strukturāls. Pročniks dažreiz raksta tā, it kā Cveiga nespēja adaptēties eksilā izrietētu no viņa psiholoģiskās konstitūcijas, nevis no tā, ko eksils prasa no rakstnieka specifiskā veidā. Raskolnikovs, Kafkas Jāzeps K., Gombrovičs Buenos Airēsā, Brodskis Ņujorkā: katrs no šiem piemēriem rāda atšķirīgu risinājumu tai pašai bezizejai. Cveigs izvēlējās turēties pie Eiropas kā pie vienīgā iespējamā koordinātu centra. Tā bija izvēle, kas varbūt bija neizbēgama viņa rakstīšanas modeļam, bet ne vienīgā iespējamā atbilde.
Te arī ir grāmatas dziļākais jautājums, kuru Pročniks uzdod, bet uz kuru nesniedz pilnu atbildi. Ko nozīmē, kad rakstnieks zaudē savu lasītāju? Romanciers vai novelists raksta par cilvēkiem cilvēkiem. Tā nav abstrakta mākslinieciska darbība. Tā ir komunikācija starp personu un kopienu, kurai šī persona pieder. Kad Cveigs bēga no Eiropas, viņš bēga ne tikai no nāves, bet arī no valodas kopienas, bez kuras viņa rakstīšana bija vārds, kas skan tuksnesī. Tāpēc „Vakardienas pasaule” ir tik sāpīga: viņš raksta grāmatu par pasauli, kuras lasītāji ir vai nu gājuši bojā, vai ir izklīduši, vai ir nonākuši tik dziļā izdzīvošanas neatliekamībā, ka grāmatas ir pēdējā prioritāte.
Šajā kontekstā „Neiespējamā trimda” iegūst nozīmi, kas pārsniedz viena rakstnieka biogrāfiju. 2014. gads, kad Pročniks grāmatu publicēja, nebija nejauša izvēle: tas bija gads, kad Eiropas kultūrtelpa atkal sāka pārbaudīt savas robežas. Lešinskas tulkojums šo grāmatu latviskajā kultūrtelpā ieliek brīdī, kas pats nav mierpilns. Latvija ir maza valoda, kuras rakstnieki zina to, ko Cveigs zināja: rakstīt noteiktā valodā nozīmē rakstīt noteiktai kopienai, un tā kopiena var sarauties, izklīst, vai pazust. Šī sāpe Latvijā ir ne tikai vēstures fakts. Tā ir klātesoša pieredze ikvienā paaudzē.
Pročniks šo paralēli neizvirza, jo tas nav viņa uzdevums. Bet tulkojuma fakts to virza. Kad Lešinska izvēlas tulkot tieši šo grāmatu, šajā brīdī, šai auditorijai, tā ir kritisks žests, kas prasa atzīšanu. Trimda nav tikai geogrāfisks stāvoklis. Tā ir arī kultūras stāvoklis, kurā rakstnieks atklāj, ka valoda, kurā viņš domā, vairs nav valoda, kurā pasaule domā. Cveigs to piedzīvoja pilnā mērā. Viņš to neizturēja.
Vai tam bija jābūt tā? Pročniks domā, ka tā bija neizbēgamība. Es gribētu šo precizēt: tā bija viena no iespējamajām neizbēgamībām. Cveigs bija pārāk dziļi iesakņojies savā Eiropā, lai kļūtu par kaut ko citu. Tas ir traģisks biogrāfijas fakts. Bet tas nav visu rakstnieku trimdu liktenis. Dažiem rakstniekiem eksils kļuva par produktīvāko periodu. Atšķirība starp tiem un Cveigu nav psiholoģiska noturība. Tā ir relatīvā piesaiste vienam vienīgam pasaules uzskatam, kurā viss bija sakārtots, un ārpus kura nekas nešķita iedomājams.
Grāmata, kuru Lešinska tulkojusi, ir ļoti laba. Pročniks raksta ar disciplīnu un personisko iesaisti vienlaikus, un tas nav bieži sastopams savienojums. Latviskā kultūrtelpa šo grāmatu ir pelnījusi un var no tās lasīt vairāk nekā vienu vēstījumu.