Endrjū Dalbijs. „Valodu vārdnīca” (labotais izdevums). Columbia University Press, Ņujorka, 2004 (1998).
Endrjū Dalbija „Valodu vārdnīca” ir faktiski neiespējama grāmata. Aptuveni pieci tūkstoši pasaules valodu, no kurām šeit aplūkotas apmēram piecsimt, sakārtotas alfabētiskā secībā. Afrikaans. Akadisks. Albanieši. Šāda izvietojuma loģika ir klaji pretēja tam, ko akadēmiskā valodniecība no šādas grāmatas sagaidītu: ģenētiskus kokus, tipoloģiskas grupas, ģeogrāfiskas kartes. Alfabēts visu izlīdzina. Bantu valoda atrodas blakus basku, mandžūru valoda netālu no maori. Šī negaidītā kaimiņošanās, ko Ieva Lešinska savā lasītāja iespaida atstājušā lasījumā pareizi fiksē kā grāmatas uzrunājošāko iezīmi, nav tikai sistematizēšanas ērtība. Tā ir tēze par valodu pasaules dabu.
Dalbijs ir britisks etnomuzikologs un lingvists, kura iepriekšējā grāmata bija veltīta Āfrikas sarakstīšanās valodām, un šis fons jūtams. „Valodu vārdnīca” netiekstas pēc pilnīguma akadēmiskā nozīmē: tā izvēlas, izlaiž, pievērš uzmanību tur, kur vēstures vai gramatiskās struktūras interese ir augstāka, nevis tur, kur runātāju skaits ir lielāks. Grāmatā netrūkst valodu ar dažiem simtiem runātāju, turpretī dažas miljonvalodas saņem pāris rindiņu. Šis nelīdzsvarotums ir godīgs. Tas atzīst, ka katru šādu projektu vada kāda izvēle, kāda uzmanības ekonomija, un labāk to atzīt atklāti, nekā slēpt aiz vispusīguma fasādes.
Leišinskas stāsts par Anglia Bookshop Minhenes Svābingā, par haotiskajām grāmatu kaudzēm un skopo īpašnieku Deividu, ir pats par sevi gandrīz kā novele. Bet aiz šī stāsta slēpjas kaut kas precīzāks: tā ir liecība par to, kā grāmatas nonāk pie lasītājiem, kas to vispār atļauj. Dalbija grāmata varēja palikt nepamanīta, ja kāds nebūtu bijis gatavs rakņāties pa kaudzēm pāris stundas. Tas nav sentimentāls novērojums par vecmodīgu grāmatnīcu; tas ir atgādinājums par to, ka zināšanas par mazām valodām joprojām tiek izplatītas neregulāri, nejauši, pie sadegšanas robežas.
Kas ir šajā grāmatā? Katram šķirklim ir valodas ģenētiskā piederība, ģeogrāfiskais areāls, rakstības sistēma, runātāju skaits un gramatisko iezīmju apraksts, kas atlasīts pēc Dalbija ieskatiem. Dažās šķirkļos ir piemēri, citāti no literāriem tekstiem, norādes uz valodas lomu tirdzniecības vai reliģiskajā vēsturē. Nav vienotas metodikas visiem šķirkļiem, un tieši tas padara grāmatu dzīvu. Tā ir atsevišķa cilvēka radīts darbs, nevis komitejas rezultāts, un tur ir atšķirība.
Iepriekšējās paaudzes vārdnīcas, kas centās aprakstīt pasaules valodas, parasti bija vai nu pilnīgi tipoloģiskas (un tad tās kļuva par diagrammām, nevis grāmatām), vai pilnīgi ģeogrāfiskas (un tad tās kļuva par atlantiem), vai pilnīgi etnogrāfiskas (un tad tās kļuva par muzeja katalogiem). Dalbijs izvēlas ceturto ceļu: vienkāršu alfabētisku sarakstu, kas pieļauj iekļaut visu pārējo tad, kad tas ir interesanti. Šī acīmredzamā naivitāte ir viltīga. Alfabēts rada ilūziju, ka valodas ir vienlīdzīgas, ka nav hierarhijas. Bet pats Dalbijs to neatbalsta: viņa paša uzmanības sadale atspoguļo Anglijas imperiālā mantojuma ēnu. Lielās Eiropas valodas saņem garākus šķirkļus. Tā ir pretrunīgā atklātība, kas grāmatu padara lasāmu.
Bruno Šulca savos Drohobiču stāstos bija pārliecināts, ka valodas garākajā pagātnē glabājas kaut kas, ko viņš sauca par „oriģinālskriptu”, pirmatnēju nozīmes slāni, ko ikdienas lietojums ir pārklājis. Dalbijs par to nerunā tieši, bet viņa interese par rakstības sistēmām, par to, kā dažādas kultūras ir atrisinājušas skaņas fiksācijas problēmu, atbalsojas tajā pašā instinktā: valoda nav tikai komunikācijas instruments, tā ir domāšanas arhīvs. Kad Dalbijs apraksta etiopisko ge’ez rakstu vai indonēziešu bataku rokrakstu uz bambusa, viņš apraksta nevis eksotiku, bet gan cilvēku prāta dažādo risinājumu katalogu vienai un tai pašai vajadzībai.
Lešinska piemin Merita Rūlena nepabeigto rokasgrāmatu par pasaules valodām, kuras otrais un trešais sējums neesot parādījušies akadēmiskas nežēlastības dēļ. Tas ir sāpīgs atgādinājums par to, ka liela daļa šāda veida darbu paliek nepabeigti: finansējums beidzas, akadēmiskais gaums mainās, autors nomirst vai pāriet uz citām interesēm. Dalbija grāmata ir labotais izdevums, kas nozīmē, ka pirmā versija no 1998. gada bija pietiekami lasīta, lai to papildināt. Tas ir retums šajā žanrā. Parasti šādas grāmatas ir vienreizēji notikumi.
Valodas izzūd par aptuveni diviem simtiem gadā. Šis cipars ir pietiekami neskaidrs, lai to varētu apstrīdēt, bet pietiekami draudīgs, lai to nevarētu ignorēt. Dalbija grāmata nepretendē uz elegiju; tā nav sirsnīgs žēlojums par zaudēto. Tā ir katalogs, kas pierakstīts ar zināmu steidzamību. Alfabēts rada kārtību, bet aiz kārtības ir nesakārtojamais fakts: lielākā daļa no šīm valodām nav nododamas tālāk ar vārdnīcu vien. Valoda, kurai nav lasītāja, kas vilktu pirkstu gar šo šķirkli, nav atdzīvināma. Atliek tikai apraksts. Un apraksts, pat labākais, ir tikai sākums.
