Irmtraude Hūbere. „Literatūra pēc postmodernisma: rekonstruktīvās fantāzijas”. Ņujorka: Basingstoke, 2014.
Hūberes grāmata sākas ar problēmu, kurai nav skaidra nosaukuma. Postmodernisms kā literatūras kustība nav miris ar manifestu, nav ieradies pēctecis ar jaunu programmu. Ir notikusi kaut kas nenoteiktāks: pakāpeniska izplūšana, robežu izskalošanās, atteikšanās no iepriekšējā bez skaidras deklarācijas, ka tas ir atteikšanās. Šo stāvokli Hūbere pēta četros romānos, kuros fantāzijas elements tiek izmantots reālistiskā vēstījumā, katrs citādā žanriskā modalitātē: gotika, maģiskais reālisms, varoņkomikss, fantāzijas pasauļu tēlojums. Metode ir analītiska, taču tēze ir vērtējoša.
Inese Zandere, atsaucoties uz šo grāmatu, atzīst, ka secinājumiem sekojusi ar „greizsirdīgi saasinātu interesi” un tos atradusi prātīgus. Šis formulējums ir precīzs. Prātīgi, jā. Taču jautājums, ko Zanderes recenzija atstāj neatbildētu un ko Hūberes arguments piesaka, bet neizšķir, ir šāds: vai rekonstrukcija kā pretpozīcija dekonstrukcijai ir pietiekams konceptuāls pamats, lai runātu par jaunu literatūras paradigmu, vai arī tā ir tikai apraksts tam, ko literatūra jebkurā laikmetā tā vai citādi ir darījusi?
Hūberes pamatpretstatījums ir elegants. Postmodernisma dekonstrukcija lietoja fantāzijas elementu kā ieroci: spridzekli, kas izjauc realitātes ilūziju, atmasko tās konstruēto dabu, atklāj aiz jebkuras formas slēpušos tukšumu. Tā bija kritiska, ironiska, pesimistiska pieeja. Rekonstruktīvā fantāzija, ko Hūbere identificē savos četros piemēros, fantāzijas elementu izmanto pretēji: nevis lai noārdītu, bet lai veidotu. Ar izdomātā palīdzību meklē sakarus ar lasītāju, paplašina empātijas lauku, pieļauj, ka arī konstruēts stāstījums var nest patiesumu, kaut arī individuālu, nevis objektīvu.
Šeit grāmata ir visinteresantākā, un šeit arī rodas mans iebildums.
Hūberes rekonstrukcijas jēdziens balstās uz premisu, kas nav pilnībā artikulēta: ka pastāv kāda īstenība, kurai piemīt patiesums, un ka literatūra to var sasniegt caur „izdomāto”. Tā ir metafiziska apņemšanās, kuru Hūbere piemin, bet nepamato. Viņa runā par tikumisko imperatīvu, kura avots ir līdzpārdzīvojums, un par literatūras komunikatīvo potenciālu kā laika zīmi. Bet kas ir šis potenciāls? Kā tas atšķiras no vispārīgās apgalvošanas, ka literatūra ir laba cilvēces labā?
Bernhards šo problēmu būtu formulējis neganti. Viņš rakstīja ne tāpēc, lai veidotu komunikācijas saites, bet tāpēc, ka klusēšana bija vēl netīrāka iespēja. Bekets komunikatīvo potenciālu atklāja caur tā neiespējamību. Pat Šulcs, kura Kaneļkoku veikali ir daļēji maģisks reālisms un daļēji gotika, necieta rekonstrukcijas jēdzienu: viņa tēvs pārtop kukainī nevis lai atjaunotu kārtību, bet lai parādītu, cik neilga un trausla ir jebkura kārtība. Fantāzija kā instruments mīlestībai pret reālo ir sena ideja, taču tā uzreiz rada jautājumu: kura reālā? Kāda patiesuma?
Hūberes argumenta stiprā puse ir citur. Viņa precīzi novēro, ka atteikšanās no postmodernisma notiek „līšus”, nevis ar noliegumu. Tas atbilst tam, ko var novērot lasot: romāni, kas publicēti pēc 2000. gada un kurus dažkārt sauc par metamodernistiskiem vai vienkārši par „pēcpostmoderniem”, nestrīdas ar Pinconu vai Bartlu, bet vienkārši iet citu ceļu, it kā tie nebūtu lasīti. Tas ir interesantāks process nekā revolūcija, jo tas norāda, ka literatūras laikmeta maiņas nenotiek ar teorētiskiem aktiem. Tās notiek ar rakstīšanas praksi, ar to, ko konkrēts romāns atļaujas darīt ar lasītāju.
Šajā ziņā Hūberes pieeja, kas izvēlas četrus konkrētus tekstus un no tiem abstrahē plašākus secinājumus, ir pareizāka metode nekā lielo vispārinājumu meklēšana. Grāmata ir pakāpeniski pārliecinoša tieši tur, kur tā paliek pie teksta. Vāja kļūst tad, kad no teksta virspuses paceļas uz konceptuālo balonu, kurā „rekonstrukcija” sāk nozīmēt visu labu reizē.
Zandere raksta, ka atrada secinājumus „prātīgus” un pievieno: „Cilvēcīgi un iedvesmojoši.” Šis noslēgums ir pārāk labs, lai tam uzticētos pilnībā. Literatūra, kas ir cilvēcīga un iedvesmojoša, var būt arī sentimentāla un gļēva. Atteikšanās no postmodernistiskās ironijas nenozīmē atteikšanās no kriticisma. Ja rekonstruktīvā fantāzija ir jauna literatūras forma, tās leģitimitāte neizriet no tā, ka tā atjauno komunikāciju vai pieļauj tikumisko imperatīvu. Tā izriet no tā, ka konkrēts romāns ir rakstīts labāk nekā tas, kas bija pirms tā.
Hūberes grāmata ir labs darbs šaurā akadēmiskā žanrā: teorētiskais ietvars, četri piemēri, argumentēts secinājums. Tā precīzi apraksta kādu literatūras virzienu pēdējos divdesmit gados. Bet vai tas ir jauns laikmets? Vai tikai jauna mode?
Šo jautājumu Hūbere atstāj atklātu, un tas ir godīgi. Laikmetu nosaukumi nāk vēlāk, kad process jau ir beidzies. Mēs, lasot romānus, kas atļaujas gotisku iespraudumu vai maģisku realitāti, bet tomēr pietuvojas lasītājam ar nopietnu empātijas prasību, varbūt esam tā laika vidū, kas vēl nav ieguvusi savu vārdu. Teorija var mēģināt nosaukt. Taču nosaukums palīdz saprast tikai atpakaļskatā.
