Ivs Bonfuā. „Sarkanā šalle”. Mercure de France, 2016.
Ivs Bonfuā nomira 2016. gada 1. jūlijā Parīzē, deviņdesmit trīs gadu vecumā. Ieva Lešinska, kas viņa nekrologu rakstīja latviešu lasītājiem, pareizi norāda, ka nāve Latvijā pagāja gandrīz nepamanīta. Tas ir simptoms, nevis nejauša neuzmanība. Francijas izcilākais pēckara dzejnieks, cilvēks, kurš bija padzēris tēju ar Andrē Bretonu un pusotru mūžu veltīja poezijas, mākslas kritikas un tulkošanas sintēzei, mira klusumā, ko Latvijā neviens neskaitīja par zaudējumu. Šo klusumu ir vērts nosaukt vārdā.
„Sarkanā šalle” ir Bonfuā pēdējā grāmata. Lešinska to raksturo kā viņa visautobiogrāfiskāko darbu, daļēji veltītu tēvam, vienkāršam strādniekam, kurš dēla intelektuālos centienus nesaprata vai neprata novērtēt. Šī precizācija neko nemazina. Bonfuā bija deviņdesmit trīs gadus vecs, stāvēja uz nāves sliekšņa, un domas par tēva neizpratni joprojām atgriezās. Lešinska atzīmē to kā it kā blakus faktu, taču man šķiet, ka tieši šeit atrodas grāmatas centrs.
Pārestības, ko vecāki nodara bērniem, reti ir rupjas vai tīšas. Bonfuā tēvs, visticamāk, savā dēlā redzēja cilvēku, kas aiziet uz citu pasauli un atstāj viņu aiz muguras. Tas nav nepareizi. Tā arī notika. Strādnieka dēls kļuva par Parīzes intelektuālo dzīvi veidojošu personu, Šekspīra un Dantes tulkotāju, Žerarā de Nervālā pazīstamu kritiku, cilvēku, ar kuru vēlējās runāt Andrē Bretons un Džordžs Dīdī-Hibermans. Šī distance ir reāla un neatgriezeniska. „Sarkanajā šallē” Bonfuā to skaidri redz, bet redz arī to, ka redzēšana nedziedina. Deviņdesmit trīs gados var saprast kaut ko par sevi un tēvu, ko trīsdesmitos nebija iespējas saprast. Izprašana nenozīmē, ka sāpe pazūd.
Bonfuā poētikas centrā bija pretstats starp klātbūtni un ideju. Viņš uzskatīja, ka lielu daļu Rietumu metafizikas pārņēmis platonisms: mēs meklējam lietu ēnu aiz lietas, jēdzieni nozog pieredzi, vārds aizstāj priekšmetu. Dzeja šo tendenci apvērš. Viņš gribēja, lai lasītājs vispirms redz koku un tikai pēc tam saprot, ka ir lasījis par koku. Šī prasība, ko Lešinska citē savā ievadā, izklausās vienkārša. Patiesībā tā ir diezgan nežēlīga. Lielākajai daļai dzejas to izpildīt neizdodas.
Autobiogrāfijā šī pati problēma parādās atšķirīgā apģērbā. Rakstot par tēvu, var rakstīt par tēva tēlu, un šis tēls var būt precīzs, skaists un pilnīgi atsavināts no īstā cilvēka. Tas ir platonisma risks autobiogrāfijā. Vai Bonfuā no tā izvairās, nevar pateikt, neizlasot grāmatu latviski vai angliski. Bet tas, ka grāmata viņu nodarbināja līdz pat nāvei, liek domāt, ka atbilde nav bijusi viegla atrast.
Lešinska grāmatas aprakstā piemin arī Bonfuā sarežģīto stāvokli starp divām tradīcijām. Ar vienu kāju viņš stāvēja anglosaksonu dzejas „saprotamības” tradīcijā, kur Frosts ir tipiskais pārstāvis. Ar otru stāvēja récit en rêve, sapņu stāstījumā, kas pieder Francijai. Šī spriedze ir produktīva. Anglosakšu tradīcija pieprasa, lai dzeja būtu saprotama ārpus konteksta; franču sirreālisms pieprasa, lai sapnis būtu tikpat reāls kā nomoda stāvoklis. Bonfuā nevēlējās izvēlēties. Viņš gribēja abas lietas vienlaikus: koku, ko redz, un sapni, kurā tas aug.
Sebalds rakstīja par to, ko zaudēšana dara ar atmiņu. Bernhards rakstīja par to, ko atmiņa dara ar nīstajiem cilvēkiem, kas joprojām dzīvo galvā. Bonfuā šajā sarakstā ir atšķirīgs gadījums, jo viņam valoda nebija tikai instruments, bet arī problēma pati par sevi. Tulkojot Šekspīru franciski, viņš saskārās ar jautājumu, kas nevar tikt pilnībā atrisināts: kā saglabāt klātbūtni, kad visi vārdi jau ir mainīti. Šis jautājums „Sarkanajā šallē” parādās citā formā: kā rakstīt par tēvu, kuram vārdi piederēja citādāk nekā dēlam.
Strādnieks un dzejnieks runā dažādās valodās pat tad, kad lieto vienu un to pašu. Bonfuā visu mūžu nodarbojās ar šo plaisu. Viņa poētika ir mēģinājums to pārcelt, zinot, ka pārcelt nevar.
Lešinska secina, ka Latvijā šī nāve atstāja vienaldzīgus pat tos portālus, kas veltīti literatūrai un mākslai. Tas ir taisnīgs pārmetums, un es to papildinu tikai ar vienu novērojumu: problēma nav tikai inerce. Problēma ir tā, ka Bonfuā veids runāt par dzeju pieprasa no lasītāja gatavību palēnināt laiku. Viņa esejas nav ātrās domas. Viņa dzeja nav atsaucīga. Tā pieprasa uzmanību, kas nedod tūlītēju atalgojumu. Latvija, protams, nav vienīgā vieta, kur šāda uzmanība kļūst retāka. Bet tieši tāpēc šis klusums ir vairāk nekā neuzmanība. Tas ir zīme tam, kādu lasīšanu esam gatavi atstāt.