Karmena Sančesa. „Māksla & erotika antīkajā pasaulē”. Berlīne: Verlag Klaus Wagenbach, 2013.
Uldis Tīrons savu recenziju sāk ar citātu, kas, viņaprāt, varētu piederēt kādam sieviešu-vīriešu žurnālam. Viņš uzreiz piebilst: bet tā nav. Un šis “bet tā nav” ir visa Sančesas grāmatiņas galvenais arguments. Erotika senajā pasaulē nebija seksuālās patoloģijas priekšmets, ne aizliegta zona, ne arī vienkārši juteklisku baudkāru attēlojums. Tā bija kosmosa uzbūves daļa. Tīrona formulējums ir precīzs: “iekļāvās kosmosa uzbūvē.” Šo domu ir vērts nemitīgi saturēt prātā, lasot Sančesas grāmatu, jo bez tās viss pārējais izskatās pēc savārkta kuriozitāšu kataloga.
Kosmosa uzbūve nozīmē, ka lielums un nesamērīgums nav skandāls, bet gan norāde. Itifalliskās figūras, kas saglabājušās Pompejā un daudzos citos izrakumu slāņos, nebija domātas kā provokācija pret pieklājību. Tās stāvēja ceļu krustojumos, tirgos, māju ieejas priekšā. Tās aizsargāja, skaitīja un norobežoja. Grieķu un romiešu prāts neredzēja pretrunā to, ko mēs sauktu par “obscēno”, un to, ko sauktu par “svēto”. Šo kategoriju atdalīšana ir vēlāka, kristīgas izcelsmes lieta, un tā ir tik dziļi iegulusi mūsu domāšanā, ka mēs vairs nepamānam, ka tā ir kategorija, nevis dabas fakts.
Sančesas grāmata šo apziņas slāni ceļ virspusē ar žanristiskā popularizācijā raksturīgu eleganci un bez nevajadzīga akadēmiskā smaguma. Tīrons to raksturo kā “populāri zinātnisku grāmatiņu”, un diminutīvs šeit nav nievājoši domāts. Grāmatiņa šajā tradīcijā ir veids, kā sarežģītu domu nogādāt lasītājam bez starpniekiem. Wagenbach izdevniecība Berlīnē ir specializējusies tieši šajā žanrā jau gadu desmitiem: īsi, labi uzrakstīti teksti par mākslas vēstures tematiem, ar labām ilustrācijām, piemērotā formātā.
Tīrons apcerē pieskaras Dionīsa kultam un orģijām kā robežai starp dzīvajiem un mirušajiem. Tas ir precīzs novērojums, un Sančesas materiāls tam kalpo kā pierādījums. Etrusku kapu pieminekļi, uz kuriem saglabājušies erotisko kopienu attēli, netika veidoti dzīvajiem skatītājiem. Tie bija domāti mirušajiem, vai drīzāk, robežai starp abiem stāvokļiem. Sekss šeit darbojas ne kā baudas vai reproducēšanās instruments, bet kā pārejas rituāls, kā mirstīguma atzīšana caur dzīvības spēka apliecinājumu. Šī doma rietumos nav pilnīgi pazudusi: tā parādās Lukrēcija “De rerum natura”, kur Venera ir pirmais kosmogoniskais princips, nevis personāžs mītos par dievišķu varas cīņu.
Bet Tīrona analīzē ir viena vieta, pie kuras es gribētu pakavēties ilgāk. Viņš raksta, ka “izsmējīgajiem grieķiem” robežas uzturēšana izdodas “nesalīdzināmi labāk par mums, kas pret seksu izturas ar nāvīgu nopietnību.” Formulējums ir efektīgs. Taču “izsmējīgums” nav viss stāsts. Grieķu attiecība pret erotisku skaistumu bija ne tikai ironiska, bet bieži vien intensīvi trauksmaina. Platona “Faidrs” ir teksts par iegremšanos, neprātu, dvēseles spārnu augšanu un kritumu. Sapfo fragmenti raksturo erosa pieredzi kā parādību, kas atgādina slimību: dreb ceļi, sadrūp balss, aiz ausīm šņāc. Šis nav izsmiekls. Tas ir atzīšana, ka eross nav tikai jutekļu jautājums, bet gan kārtības apdraudējums.
Sančesas grāmata šo ambivalenci, šķiet, nepiepilda pilnībā. Populārzinātniskais žanrs prasa vienkāršošanu, un senās pasaules erotikas vizuālie attēli ir pateicīgs materiāls elegantam pārstāstam. Taču starp kapu pieminekļa itifallisko figūru un Platona tekstu par dvēseli, kas krīt no Erosa smēriena, ir milzīgs attālums. Vizuālais materials Sančesai kalpo labi; filozofiskais paliek ēnā.
Tas nav pārmetums tieši Sančesai. Mākslas vēsturnieks un teksta vēsturnieks strādā ar dažādiem instrumentiem, un nav saprātīgi prasīt no vienas grāmatiņas visu. Drīzāk tā ir norāde lasītājam: Sančesas teksts ir labs ievadam, taču pēc tam jāseko Doverā, Focaulta otrajā un trešajā sējumā, vai kaut vai pie Kerejī un Oto klasiskajās studijās par grieķu mitoloģiju. Eross kā kosmogonisks princips pelna ilgāku sarunu.
Šeit ir pareizi atzīmēt arī Māimas Grīnbergas tulkotāja darbu. Pārnest antīkā erotikas vārdu krājumu latviešu valodā, nenonākot vai nu medicīniski sterili, vai vulgāri, ir prasme. Sančesas piezīme par “sacēlušos” locekli, kuru Tīrons pārformulē savā recenzijā, liecina, ka abu tekstu autori ir apzinājušies šo problēmu. Atrisinājums nav pilnīgs, bet centiena godīgums ir redzams.
Mūsdienās visbiežāk atkārtotais arguments par antīko pasauli ir tāds, ka tā bija “brīvāka” no mūsu represijām. Sančesas grāmata šo stereotipu nekultivē, un par to tā pelna uzmanību. Senā pasaule nebija brīvāka. Tā bija savādāk organizēta: eross tai bija kosmiska kategorija, nevis privātuma sfēras jautājums. Atšķirība ir būtiska. Mūsu “brīvība” pret seksu ir tā paša kristīgā ietvara pagrimums, kurā sekss tika definēts kā privāts un slepens. Grieķiem sekss bija publisks tieši tāpēc, ka tam bija kārtīgā pasaulē sava vieta, ne tāpēc, ka viņiem nebija kauna.
Šī izpratne maina, kā mēs skatāmies uz Pompejā izrakto mākslu vai uz Dionīsa festivālu aprakstiem. Tie nav senās civilizācijas “dīvainās” mantas. Tie ir kāda pasaules uzskata fiziskā nospieduma palieka, kurā Eros bija tikpat reāls kā gravitācija.