Latviešu tautas ēdieni: Latvijas Vēstures institūta etnogrāfisko ekspedīciju materiāli

Latviešu tautas ēdieni: Latvijas Vēstures institūta etnogrāfisko ekspedīciju materiāli

Rīga: Zinātne, 2009

Mana 1891. gadā Bauskas apkaimē dzimusī vecmāmiņa gatavoja tādus lielus pīrāgus no rudzu miltiem, ar biezpienu un kapātu žāvētu gaļu iekšā. Atceros garšu, taču neviens par šiem pīrāgiem neko nezina, mamma it kā arī atceras, bet recepti nezina. Tā nu dzīvoju gadu desmitiem, nebūdama pārliecināta, vai kaut ko tādu patiešām esmu ēdusi. Bet, lūk, iegādājos Vērmanītī grāmatu, un izrādās, ka Skaistkalnē tiešām pierakstīts par tādiem pīrāgiem – neesmu tos nosapņojusi. Bet vēl grāmatā ir vienkārši skaisti teksti, piemēram: “Bija garens mizas trauks – kārpa. Tur lika pīkplekst, kad gāja pļavā. Gāju uz Mazirbi mācīties šūt, arī ņēmu līdzi. Ziemā ēda pie rūšrāceņiem. Vēl bija “apnpīkplekst” – skābenas, jo sālot lika mazāk sāli.” Visi šie biezie, krāšņie vārdi – “cibulīne” (uz oglēm cepta siļķe), “tempoli” (manas vecmāmiņas leksikā – zirņu pītes), “patakas jeb žeiris” (vājš alus, dzēriens, ko gatavoja no otrreizējā uzlējuma drabiņām), “nunķeles” (nūdeles), “leitis” (baltais sviests), “lašiņa” (speķis), “māmiņa” (no kartupeļiem un putraimiem vārīta biezputra). Man negaršo ne speķis, ne kartupeļu biezputra, bet lašiņu ar māmiņu – dodiet man kaut tūlīt. Un “pīkplekstes”, starp citu, ir sālītas butes.